#131

Es vēlos atpakaļ tevi
Vismaz atdod, ko tev devu
To pukstošo, vienīgo, sarkano
Pārādā tu man esi patieso

Nīstu tevi, bet mīlu
Kāpēc izslauci mani tīru?
Solis viens, bet smags un lieks
Kāpēc tas jāsper, pasakiet?

Lietus zin, ko dara
Lietus visu netīro maina
Uz slapju, bieži vēsu
Uz skaistuma ēnu

Debesis! Kur jūs esat?
Vai tad tiešām jūs redzat?
Netaisnīgi! Jums vajaga briles!
Vai vismaz nemaisiet man

#132

Mazgājot sevi, neaizmirsti,
Ka savi ieziepētie pirksti
Ir jāizlaiž caur dvēseli savu,
Lai arī to kādreiz nomazgātu.

Mirsti! Tie visi mums sauca.
Mirsti! Tā atbalss ausīs kauca.
Mirsti! Jel nomirsti beidzot!
Un miršu! Man apnicis šo bezcerību barot!

#133

Vēl viena vēstule uzrakstīta
Rīt tā jau Tev būs aizsūtīta
Vai zini, kāpēc es to vēl aizvien daru?
Es ceru, ka zini, es ļoti uz to ceru

Es nezinu tevi, es nepazīstu
Ar smagumu sirdī to jāatzīst ir
Bet gribētos šo kļūdu labot, no tiesas
Mana sirds, prāts, ko tur, es viss pēc tā tiecos

Kopš tavēja "laikam jau nē"
Nerodu vietu šai drūmajā pasaulē
Tik likt tev manīt, ka vēl joprojām esmu
Ka kaut ko sev sirdī slēptu es nesu

Tavs vārds tur iekalts ir
Vismaz nesen vēl tas tur bij
Paskatos tagad un redzu, ka tiešām
Tas nav izdzisis, tas tur vēl ir iekšā

Nu gan jau tas paliks
Nekur prom tas netiks
Tā nav mīla, mīlai vajaga ko vairāk
Tā vienkārši ir elementāra pieķeršanās

#134

man priekšā ir balta papīra lapa
es tiešām nezinu, ko lai tev raksta
es vēlētos rakstīt par to, ko jūtu
bet saprotu - pārāk naivi tas būtu

tev līdzās nestāv nekas
tādēl līdzības būtu tik pasakas
man nav, ko tev pielikt vai atņemt, no tiesas

es gaidīšu
es gaidīšu pacietīgi cik vien varēšu
tik ilgi ar
cik ilgi vien muļķis gaidīt var
tu aizmirsīsi
protams, ko citu tu vēl darīsi?
bet es nezināšu
un tavu vārdu klusi pie sevis vēl aizvien bubināšu
un ik pa laikam
es uzticēšu sacus murgus papīram un pastam
un tu atcerēsies
un čukstēsi: "kad šitais cirvis reiz jel rimsies"
tad izlasīsi
un to pašu, ko ar citām, ar šo arī izdarīsi
un vēl reizīti
tu padomāsi, padomāsi un atkal aizmirsīsi
a es pukošos
un baigi stulbi aizvien vairāk jutīšos
ka nezinu
ne jā, ne nē, pat nesūti ne rindiņu
es darītu kaut ko
bet ienīstu sevi visu mūžu, ja tu dusmotos
par manu vizīti
vai telefona zvanu, vai pat par vienu puķīti
tāpēc ik vēstule
ir visa mana arēna, visa mūsu sazināšanās pasaule
bet... īstenībā.. laikam tikai mana
no tevis jau nav atnācis ne paša mazākā burtiņa
kad ierubīsu radio
un skanēs tā dziesmiņa, tas uzjundīs jau aizmirsto
kaut arī nē
nekas man nespē likt aizmirst ko tādu šai pasaulē

#135

Velns mani ienīst, dievs ir miris
Šo nesaskaņu dēļ es esmu še dzimis
Mani nicina paziņas, nesaprot ārsti
Kāpēc manī visi kompleksi bāzti

Kā dabas šedevrs, kā kolekcija esmu
Kā pasakā Jēzus, es kaut ko uz Golgātu nesu
Man piekāst pasauli, tevi un sevi
Man piekāst it visu, ko liktens man devis

Es audzēju matus, es saku, ko redzu
Es klausos, ko dzirdu un neciešu melus
Es egoists esmu, es atzīstu, es zinu
Bet izliekos, ja vajag un varu un gribu

#136

Sen tas bij, vai ne?
Maz vai šajā pasaulē?
Trakais es un slimais tu
Tikai tagad es to saprotu

Dzīvais nespēks aiziet prom
Visu patiesu novelk nost
Tā kā tu, kad mēs bijām kopā
Tā kā es, kad smaku mīlestības smogā

Smejošs nespēks pret mums
čirdošs pāspēks kā jumts
Es kā skurstenis, šiberis ciet
Dūmi paliek, bet siltums prom iet

#137

Vai ir kāds stimuls mums?
Kas visam, itin visam būs
Par sākumu, par pamatu, par beigām?

Jā, ir. Es ticu, ka tāds ir un tas
Nemaz citu acīs nava labs.
Egoisms, patmīla, lai labi man.

Mans Ego mīl mani. Es saku, ka
Mīlu tevi. Lai Man ir labi. Vakar
es aizgāja prom ar sāpi, ka nesanāca.

Neizdevās, lai tavs Ego justos jauki,
Ka mans Ego lika man mīlēt tavu.
Tas bija smagi. Es sāku mīlēt atkal sevi.

Mēs citiem darām labu,
lai stiprinātu savu,
lai pierādītu tavu
cieņu pret manu Es.
Ka piespiest varu izlikties,
ka varu mazliet piekāties.
Tuvāk meliem, zelta vērtiem meliem,
lai pierunātu tevi noticēt vārdiem.
Maniem...

#138

Es izgriezu tavas acis no foto un pieliku pie sienas savā istabā.
Pelēkās laimīgās acis ik rītu mani modina, liekot atvērt plakstus, lai redzētu to, kas bija viltots.
Un neļauj aiziet gulēt vakarā.
Tās vienmēr skatās un stāsta, ka tavas acis mani nekad nesaprot.
Netic tavas acis manām, un tas bija tas, ko es neieredzju visvairāk.
Tagad nāvinieka kamera ir te, un tur pie sienas - logs uz pagātni, kas likās jauka, ldz es sapratu.
Nekrāsotā pasaule, un man nav krāsu zīmuļu, lai krāsotu tagadni, tie palika pie tevis.
Caur foto mēmi raugās skaļi kliedzot pagājība, kas, kad vēl bija tagadne, bija krāsaina.
Foto noņem visas krāsas tāpat kā to izdara atmiņas.
Labais un tam sekojošais ļaunais atmiņa summējas un paliek menbaltas bijušās dienas.
Tagad man ir krāsas, kuras sauc: melns, pelēks un tukšs.
Eksistence tiek krāsota? Nē, tā krāsojas pati šinīs krāsās, un man nekas cits neatlik, kā tikai vērot likteņa izvēlētās bildes.
Likteņa izvēlētajās krāsās.

#139

Es rakstu tagad, kamēr tu guli
Es rakstu un meklēju īstos vārdus
Es rakstu to, ko aizmirst varu pateikt rīt
Es sēžu un nezinu, ar ko lai sāku

#140

Vakars ārā laikam saucās - burvīgs
Bet mēs stāvam pie tavām durvīm
Es un mana pēdējā cigarete
Es neredzēju, ka tavā logā dega svece

Tas bija sveiciens aizgājušajam
Pierādījums visam turpmākajam
"Es gribu būt ar citu, tu gribi būt brīvs"
Kāpēc tu nesaproti, ka ar tevi vēlos būt brīvs?