laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Lācis zaglis: izolators

Trešajā daļā par maniem piedzīvojumiem ar aizdomās turamā statusu un aizturēšanu uz trim sutkām, stāstīšu par dzīvi izolatorā. Tajā es pavadīju divas dienas, pa starpai pabūdams drošības līdzekļa maiņas intervijā un iepazīstoties ar četriem dažāda kalibra vietējiem…

Ja nav lasītas pirmās divas daļas, tad ar tām ir vērts iepazīties visupirms: pirmā un otrā.


Pienāca nākamās dienas rīts, un pārrunas ar izmeklētāju (sirsnīga un jauka sieviete). Tiku noinformēts, ka mājās nelaidīs, jo ir orderis (vai kas nu tur) uz trim sutkām. Atlikušās divas pavadīšot īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.

Ar neviltotu sajūsmu (ironija, sarkasms) tiku iekrauts policijas busiņā un nogādāts Aspazijas bulvārī. Tur tiku novests pagrabā, lika izģērbties, pārbaudīja, vai nav nekā slikta nedarbiem izmantojama, atņēma kurpjušņores, atdeva cigaretes (izņemot tās no paciņas) un veda uz kameru.

Aptuveni nojaušot stāvokli ieslodzījumu vietās, man tai brīdī kļuva pavisam silti ap sirdi. Lejā koridorā, kuram vienā pusē bija iespaidīgas dzelzs durvis, lika nostāties ar seju pret sienu. Roku dzelži, šķiet, vēl bija tur, kur tiem jābūt – uz rokām. No sākuma tika atvērta viena kamera, kurā bija vairāk nekā pieci aizturētie. Paveroties tajā konvojs nezin kāpēc izdomāja, ka nebūs īsti laba vieta man. Beigu beigās tiku aizvests uz galējo kameru. Pie sienas, durvis vaļā, tur esošie divi pie sienas, mani iekšā, roku dzelži nost, durvis ciet.

Tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka joki jokiem, bet dzīve ir pārgājusi jaunā kvalitātē. Izmisīgi provēju atcerēties no lasītā – kā tad tur tai cietumā ir jāuzvedās, kas ir jāsaka, ko nedrīkst teikt, utt. Abi jaunēkļi uzlīda atpakaļ uz paaugstinājuma un draudzīgi apsēdās, boloties uz mani.

Aptuvenais kameras izskats ir sekojošs. Ieejot iekšā, aiz muguras paliek dzelzs durvis ar paikas pasniegšanas caurumiņu. Pa labi ir paraša. Paraša ir tāda uzparikte, kurā tiek kārtotas dabiskās vajadzības – pa lielam un pa mazam. Nekāda norobežojoša elementa starp to un pārējo kameru nav. Uzparikte sastāv no paaugstinājuma, uz kura uzkāpjot var vai nu izliet izlejamo, vai arī – pietupjoties, nokārtot nokārtojamo. Ūdens nolaišanas mehānisms bija, bet precīzu tā konfigurāciju neatminu. Kreisajā pusē sienā bija padziļinājums, uz kura atradās cigaretes, ūdens trauks (pamīcīta dzelzs tējkanna) un neapēstais no kolosālās izolatora maltītes. Tālāk telpā bija grīda, kura apmēram ap tās vidu pārvērtās tāda paša koka paaugstinājumā visas telpas platumā. Aiz tās bija siena, kurā augšā logu un restu vietā bija ievietotas dažas caurules, lai nodrošinātu gaisa cirkulāciju. Apgaismojuma stāvokli es neatminos. Lieki piebilst, ka ne segas, ne spilveni nebija. Par guļamvietas ekipējumu nācās izmantot to, kas tobrīd pašam bija mugurā.

Tad, nu, tā pamīņājoties uz vietas, es sapratu, ka mūžīgi stāvēt šādi nestāvēšu. Sarunu uzsākt arī negribējās, tāpēc apsēdos uz paaugstinājuma malas un apdomāju savu ne pārāk veiksmīgo stāvokli. Nākamā frāze mani pārbiedēja vēl trakāk nekā pirmā manis redzētā šausmu filma: Не бойся, красавчик. Viss, kas manām sastingušajām smadzenēm tai brīdī izskrēja cauri, bija vārds atbraucām un tas, kā es nevienlīdzīgā cīņā ar diviem rūdītiem zekiem dabūnu dabonamo. Precīzāk sakot – viņi iegūst iegūstamo…

Tam sekoja nākamais teikums, kurš, šķiet, bija turpinājums pirmajam bez intervāla un man tika apskaidrots, ka es izskatoties pēc jauniņā, bet varu nebaidīties. Te neesot zona. Te ar mani neko nedarīšot. Lai arī neticīgi, mans gandarījums bija izteikts un atvieglojums teju vai lika doties uz poda. Pēc īsas iepazīšanās tika noskaidrots tas, ka abi puiši (ja viņiem ticēt) ir tranzītā uz zonu, ka viens no viņiem ir netīšām nogalinājis kādu, bet otrais šo pašu noziegumu ir paveicis ne pirmo reizi.

Pīpēdami manas cigaretes (what a surprise), nekāda diži ilgā diskusija nesanāca. Tika nožvadzinātas durvis, jauniegūtie paziņas noinformēja mani, ka vispareizākais tagad būtu stāties pie sienas ar seju pret to, lai neapgūtu nepaklausīgas uzvedības sekas. Policistu ienākšana kamerā rezultējās ar abu recidīvistu aizvākšanu. Paliku viens.

Nevarētu teikt, ka nejutu atvieglojumu. Man bija palikušas manas cigaretes, man bija palikušas arī viņu cigaretes (Prīma). Es biju viens ar savām domām un bēdām. Izklāju savu silto sarkano jaku, uz tās apgūlos un sāku blenzt griestos.

Tā kā pulksteņa man tur nebija, tad laika izjūta pazuda momentā. Laiku pa brīdim uzmācās tādas kā klaustrofobiskas sajūtas, bet tās nebija tik milzīgas, lai ar lieku smēķi nevarētu aizdzīt.

Nevaru pateikt, pēc cik ilga laika, bet atkal taisījās vērties vaļā durvis. Lēcu augšā, lēcu nost no paaugstinājuma, stājos pie sienas, rokas aiz galvas. Atvērās durvis un kamerā tika ievests onka. Durvis ciet.

Iepazināmies. Džeks esot aizturēts tad, kad ņēmis no paša atvērtas mašīnas nepieskatītu čemodānu. Glauni. Onka diezgan lielos gados, bet žiperīgs. Izstāstīju viņam savu storiju. Nu, un daudz jau vairs nepalika, par ko runāt.

Atkal laiks iet, līdz sāk žvadzēt durvis. Pie sienas abi. Onkam padomi nebija nepieciešami šai sakarā. Ieved jaunu džeku. Ne tik jaunu kā es, bet tīri sakarīgi tērptu, skūtu, utt. Nu, šī stāsts – ai, tur, gāju pa ielu, paņēma tāpēc, ka biju kopā ar citu baru pirms tam, un tā. Nekā konkrēta. Izstāstu arī šim savu stāstu. Par onkuļa piedzīvojumiem šis pat nepainteresējās. Pēcāk, tinot atpakaļ filmu, nojautu, ka viens vai abi tika ievietoti, lai noskaidrotu patiesību – esmu, vai neesmu zadzis.

Tālākā hronoloģija manās smadzenēs ir samiksējusies. Laiku pa laikam deva paiku. Rupjmaize + putra vai griķi vai kas nu tur bija. Vienu reizi kameru pēc kameras sadzina mazā telpā pāri pa koridoru. Duša. Es tā arī godīgi tur nostāvēju, kamēr citi mazgājās. Nebija ne vēlmes, ne patikšanas to darīt. Telpa bija gana antiglauna.

Divas vai trīs reizes mani sauca uz runātuvi. Ja nemaldos, vienu reizi bija kriminālpolicija vulgaris, aber otru – drošības policija, šķiet. Abas reizes man tika stāstīts, ka agrāk vai vēlāk pierādījumi tiks atrasti, ka jā – viņi saprot, ka es neesmu vainīgs, bet labāk būtu atzīties tāpat, jo, kā jau minēju, agrāk vai vēlāk pierādījumi tiks atrasti.

Papildus nianse bija tā, ka man nepielaida klāt radinieku(s). Pēc kratīšanas vietā, kurā dzīvoju ar māsām, un kurā pats klāt nebiju, tika šis tas izņemts. Arī jaunajā darbā tika veikta kratīšana (visu cieņu priekšniecībai, kas tā arī paziņoja – mēs neļausim neko vairāk par viņa personīgajām mantām ņemt, jo jums nav ordera un viņš vēl nav atzīts par vainīgu). Jā, tāda bija otrā diena manā darbā – aizturēts par aizdomām par zādzību no iepriekšējā darba :P

Ja nemaldos, pirmās izolatora dienas vidū mani aiztransportēja pie ņe to tiesneses, ņe to prokurores. Sakarā ar drošības līdzekļa piemērošanu. Jauna, simpātiska meitene šķita. Rokudzelži, busiņš, konvojs divu policistu personā. Sēžot koridorā un gaidot audienci, policisti šo to pakomentēja par manām necilajām izredzēm ieraudzīt dienasgaismu, painteresējoties pirms tam – par ko ta mani tā. Tiesnesei/prokurorei izstāstīju visu, kā bija, paskaidroju, ka man faktiski ir māsas jāuztur, utt. Apžēlojās un neiedeva man papildus sutkas centrālcietumā, par ko biju septītajās debesīs.

Atpakaļceļā kādam no policistiem tika palūgts man noņemt rokudzelžus, jo nu jau vairs nav kāpēc mukt un būt agresīvam. Tad, kad viens no viņiem aizsmēķēja, es, atradis maksimāli neitrālus un pieklājīgus vārdus, arī palūdzu cigareti. Un iedeva! Pēc prīmas parasts bondiņš bija svētlaime.

Nu, un tad mani ielika kamerā ar tekstu, ka rīt laidīs ārā. Vienu reizi bija arī kameras pārbaude. Procedūra tā pati – visi pie sienas, rokas tā, lai redz, un mantas tiek izvandītas. Tikai pēc tam es atklāju, ka man aiz oderes bija aizkritusi saspraudīte. To es atminējos arī pārbaudes laikā, saķēru mērenu stresu, bet neviens neko neatrada. Nu, un tad arī aizmirsu.

Atvieglojums bija nemērīgs, kā rezultātā pat izdevās pagulēt. Beigu beigās mani savāca izmeklētāja, atdeva kurpju šņores, aizveda uz iecirkni, kaut ko lika parakstīt. Atdeva mantas. Pastūzi atstāju, teikdams, ka atbraukšu mazliet vēlāk pakaļ.

Trešā un pēdējā pauze. Četrdaļīgā stāsta beidzamā daļa būs izlasāma rīt no rīta.

sn

nē, dulli skanēja 1. komentārs. šis tak nav nekāds bērnu izklaides portāls, kurā uzrakstīt “pirmais” pie katra raksta pagarina respektu par diviem punktiem.

Ja ceturtajā daļā nebūs pieminēts vainīgais, tad būšu vīlies, bet nu pastāstīji labi par to kā toreiz tas viss izskatījās un uzvedās :)

kukumeku

vo vo taa jau nav holivudas filma kur viss ir ar laimigam beigam un atrisinats.
Es jau pa lielam ta ari nojautu ka nebus vainiigaa, nebus vinja vispar. laaci ka vienigo iespejamo megjinaja pielauzt, nesanaaks, tad i paliks bez. tapatas ka lielaka dalja Latvijas noziegumu! Kas starpcitu ir ari joprojam musdienu LV. cik nu tur bija…. katra zinja maz, mazak par pusi, ja ne pat zem 20%.

shiiziig.livinInLV

Gints

Vienkārši pārdomas:
Interesanti, vai šodien kaut kas tajā visā ir mainījies? Un kā tajā visā iet iekšā mūsu nožēlojamā bijušā tieslietu ministra Birkava (kurš tā vietā lai strādātu, badojās :DD) īdešana par iešanu uz tiesisku valsti? Cik tālu tad esam tagad aizgājuši? Birkavs bija tieslietu ministrs apm tai laikā, kad šis stāsts norisinājās…
P.S.Labi, ka nākošie ministri tomēr vairs nebadojās, bet vismaz imitē strādāšanu. BTW Birkavs kā BSA Latvijas vadītājs varētu rīkot bada streiku arī pirātisma apkarošanai :D

Pofig

Bļ@, Optimus! Smieklīga situācija??? Es, bļ@, jau šito lasot esmu reāli bikses piemīzis, man nenāk ne prātā, kā būtu ja būtu Foigta vietā… Pilnīgs vājprāts, bļin! Tiesiskā valsts, ibio…

JustMe

Apgaismojuma stāvokli es neatminos
ja mani atmiņa neviļ, tur pie griestiem bij ‘restotā bruņistiklā’ tērpta ~60W spuldzīte… griestu augstums 3+ m(!)

…arī ir nācies tur 1x nakšņot ‘ uz aizdomu pamata’… :/

bij.kolēga

Atceros, ka tajā pašā darba vietā daudziem bija ļoti dārgi datori, jo bija pazudušas kaut kādas mašīnas, kaut kādi kamazi vai vēl kaut kas. Tad nu pazudināja šo izrūkumu paceļot datoru cenas. Visi gali ūdenī.
Bet vispār nemaz nezināju, ka tev tādi piedzīvojumi bija.

laacz

mehdi, beidzot! Un es tik ilgi gaidīju to brīdi, kad mans intelekta pārsātinātais komentāru orkāns Tavā personā beidzot izdomās, ko piebilst pie šīs rakstu sērijas. Sākiu jau šaubīties, ka šis brīdis pienāks, ja nopietni…

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.