Sierīgi, bet sagribējās uzrakstīt. Esmu to teicis vairākkārt un atkārtošu - es mīlu internetu. Un neba nu pa vadiņiem skrienošo bitiņu baitiņu brīnuma dēļ.

Es mīlu internetu tāpēc, ka uz teju vai jebkuru jautājumu vai vēlmi agrāk vai vēlāk atradīsies kāds, kuram šķitīs normāli izdarīt prasīto par velti, detalizēti un pārsteidzoši. Vai jums šķiet sarežģīti atrast lielā attēlā mazu anomāliju? Atrast kaut ko neaprakstāmu, bet tur esošu? Sūds jautājums, nodomāja Mathematica StackExchagne lietotājs nikie. Un neba nu ierakstīja komentāriņu “sūds jautājums”. Neba nu.

Varbūt tevi interesē, vai spīdzināšana ir rezultatīvs nopratināšanas veids? Protams, ka nav. Ar pamatojumu un milzumu atsauču. Starp citu, skeptiskais stackoverflows ir labs pats par sevi.

Es mīlu internetu, jo tas man ļauj sekot līdzi brīnumainiem stāstiem ar laimīgām beigām.

Kāds uzdeva varbūt pat muļķīgu jautājumu - “What would a modern-day evil genius have to do in order to take over the world?” Olivers Embertons nolēma neturēt sveci zem pūra, bet uzrakstīt savu versiju. Viņš atzinās, ka jau kopš jaunības ir vēlējies šo aprakstīt grāmatā, bet nu nekādi nav izdevies motivēties. Tagad viņam ir piesējusies vesela gūzma ar izdevējiem, televīzijas un kino cilvēkiem. Top grāmata.

Otrs, savukārt, jau ir zināms visiem. Teds Viljamss bija bomzis. Viņš stāvēja ielas malā un par pāris dolārcentiem savā lieliskajā balsī kaut ko norunā. Kādu dienu kāds internetā izlasījis mazu sleju par šo vīru, nolēma to nofilmēt un ielikt jūtūbē. Viss. Nepagāja divas dienas, kā viņš tika nejēgā intervēts, viņam tika piedāvāti vairāki darbi, mājas, drēbes, nauda. Viņš gan pamanījās pēc slavas iekrist arī alkoholā, bet nu jau viss atkal ir kārtībā un bijušais bomzis dzīvo lielisku un piepildītu dzīvi.

Tādu stāstu ir tūkstošiem. Un, atšķirībā no neinterneta, kur esmu mediju filtra šaurajā galā, internetā es tam visam varu sekot līdzi. Redzēt uzvaras un redzēt fiasko pats savām acīm. Un stāstam nav jābūt, kā tagad moderni teikt, viral. Tas var būt mazā komūnā, kur to novērtē esošie, novērtēs nākošie un arī netīšie apmeklētāji no gūgles.

Es mīlu internetu, jo tas, neskatoties uz tanī milzīgā koncetrācijā esošiem mēsliem, tas spēj iedvesmot un sajūsmināt. Un ejiet dirst, troļļi. Jūs man to visu nesačakarēsiet. Un pat feisbuks to nesačakarēs. Un, kā izrādās, arī tviteris to nesačakarēja.

Varbūt tev, manu lasītāj, ir kāds lielisks stāsts padomā? Kāds, kurš ir visvisvis?