Godīgi sakot, visi mani pulksteņi ar romiešu cipariņiem četrinieku ir rādījuši kā IV. Izrādās, ka vēsturiski tā nav gluži pareizi. Vācijā novēroju, ka uz ciparnīcām IV nav redzams. Norakstīju to uz vāciešu dīvainībām, taču, izrādās, tā ir normāla prakse.

Neviens tā īsti nezin kāpēc, bet jau izsenis pulksteņos četrinieks tiek rakstīts kā IIII. Tie, kas savos laikrāžos tā nedara, netur godā un cieņā gadsimtiem senas tradīcijas :) Tas gan nenozīmē, ka IX vietā tur būtu redzams VIIII.

Viens no retajiem senajiem čāzeriem, kur ir IV, nevis IIII, ir atrodams Londonā. Vestminsteres pils Elizabetes torņa pulkstenī, kura zvanu sauc "Big Ben" (jā, tā sauc tikai pašu zvanu).

Starp citu, paši romieši rakstīja dažādi. Piemēram, Kolizejā virs 44. ieejas ir skaitlis XLIIII, nevis XLIV. Tas satur gan atņemšanu (XL - 40), gan neierasto IIII.

Es tā īsti nebiju aizdomājies, bet 1999. gads ir skandalozs ar to, ka MCMXCIX, nevis MIM. Tas tāpēc, ka no skaitļa atņemt drīkst tikai vērtību, kas nav mazāka par tā desmito daļu. IX ir legāli, bet IC nav. Tiesa, strīdi bija brangi.

Vēl romiešu skaitļos un līdz ar to arī aritmētikā nebija nulles. Neko viņi, loģiski, ne ar ko arī neapzīmēja. Savukārt, gudrākie un avangardiskākie izdomāja, ka ar lieliem skaitļiem ir mērens čakars, tāpēc izdomāsim garumzīmi, kas skaitli pareizinās ar 1000. Piemēram, 10000 būtu X̄ (ja tavs fonts to rāda, protams). Vēl var piekabināt strīpiņas malās, pareizinot skaitli ar 10 vai 100 (ja abās malās).

Cita lieta, ko skolā nemāca, ir daļskaitļi. ½ tika apzīmēts ar S (no vārda "puse", kas viņiem bija "semi", bet mūsdienās kalpo kā angļu valodas prefikss "semi-"), bet pārējais bija jancīgi. Kamēr veselajiem skaitļiem bija visiem zināmais I, II, III, IV, V, utt, tikmēr daļskaitļiem tika izmantotas divpadsmitdaļas, kuras atzīmēja ar punktiņiem - ·.

4,5 būtu vienkārši - IIIIS. 4,14 - IIII····. Pārsteidzošā kārtā 4,75 būtu IIIIS····. Šī skaitīšanas sistēma viņiem ļāva attēlot ierobežotu klāstu ar daļskaitļiem. Protams, ka darbojās īsināšana un ···· bija ⅓, nevis četras divpadsmitdaļas. Ja neskaita pūšļotāju, baņķieru, nodokļu vācēju un citu pierakstus, visbiežāk šos punktiņus un S varēja redzēt uz pašām pirmajām senās Romas monētām. Ja nu kas, tad tieši no šīs divpadsmitdaļas latīniskā nosaukuma (uncia) ir aizņemts angļu vārds "unce".

Katrai no daļām bija savs nosaukums. Bet, lai dzīve nešķistu garlaicīga, bija arī vēl :) Kad viedajiem radās nepieciešamība dalīt visu vēl sīkāk, tika izgudroti jauni simboli un daļskaitļi. 1/24 (izskatījās šādi) un citas (šai lapā nosaukumi ir sarakstīti precīzi, līdz ar ko neierasti).

Ja godīgi, tad man, pētot visu šito, sāka šķist, ka daudzie individuālie jocīgās rakstības varianti uz ēkām ir kāda mazliet nezinoša amatnieka nedarbu rezultāts.

Un tas viss sarakstījās dēļ tā, ka es savas ignorances dēļ nekādi nebiju piefiksējis IIII sienas pulksteņos :) Un nekaunīgais internets turpina mani kārdināt ar senās Romas monetāro sistēmu, fiskālo politiku un tā tālāk...