Atpakaļ pie iPhone

Visi, kuru leksika sastāv no androīds-sūds, ios-sūds - ejiet prom. Fablešu lietotāji - šis nav jums.

Esmu ilggadējs androīda lietotājs un uzskatu, ka tam ir tikai viena fundamentāla problēma - resursu rijība. Normāla izmēra tālrunis manās rokās akumulatoru "izrij" nepilnas dienas laikā, bet, ja ir vēlme izvilkt vairāk - jāskatās uz lielajiem monstriem, kuriem es neesmu gatavs. Te nu man radās iespēja tikt pie iPhone 6, nepārdodot nieri. To tad nolēmu garām nelaist.

Jo, raugi, pirms es biju Androīda lietotājs, es vēl paspēju pabūt divu iPhone lietotājs (3G un 4). Tos nomainīju vienkāršu apsvērumu dēļ - nauda.

Es neesmu reliģisks androīda vai aifouna piekritējs. Uzskatu, ka arī Windows Phone ir savas simpātiskās puses. Dažkārt strīdos sanāk iekarst, un tad no malas var izskatīties visādi, bet, kad esmu mīļš un pūkains, esmu arī tolerants un samierniecisks (bija tāds vārds, vai ne?).

Tāpēc reliģiska argumenta vietā man ir ekonomisks. Tie Apple telefoni maksā makan brangu džunguru, bet jāmaina reizi divos - trijos gados. Vari staigāt ilgāk, bet reiz dikti dārgais un modernais tālrunis jau vairs nav dārgs un moderns. Nav jau īsti tā, ka nevarētu atļauties, bet ir kaut kāda psiholoģiskā robeža (kā tagad modīgi teikt), pie kuras man savu maku par konkrēto preču kategoriju vērt vaļā nav vēlmes.

Par labu Apple spēlē arī tas fakts, ka viņi ir izcila dzelžu kompānija. Viņi prot uztaisīt aparātu tādu, ka tas ir ne tikai elegants, bet arī no dzelžu skatupunkta izcils. Diemžēl, jāatzīst, ar programmatūru viņiem tik jestri neiet...

Pirmais, kas pārsteidz, ir akumulatora spēja dzīvot. Tas, protams, lielākoties ir paša iOS nopelns, bet tādā mazā ierīcītē akumulators, kurš dienas otrā pusē pie mana telefona lietošanas vājprāta vēl ir ap sešdesmit procentiem - respect[^1]. Un tādēļ es varu arī pieciest to, ka telefons fonā negriež piecdesmit greja aplikācijas.

Godīgi sakot, momentā sāka pietrūkt Google servisu integrācija. Esmu pārdevies šī uzņēmuma pakalpojumiem un nebūt tāpēc nejūtos slikti. Tas pats Google now sistēmas līmenī, nevis kā atsevišķa virināma aplikācija. Iekš iOS viss ir kaut kā savrupi - Siri laiski gulšņā, kamēr kalendārs stāv pie sienas mazmājiņā. Siri nespēj arī uztvert rakstīto, jo sagaida, ka tu ar viņu runāsi. Nu, nerunāšu es ar tevi, Siri, sēžot sapulcē pie galda, kabinetā, ejot pa ielu vai ēdot pusdienas. Nu, nerunāšu. Mašīnā - varbūt. Jāpiebilst, ka līdz ar lielisku klaviatūru ātrās lietas man nupat ir daudz ērtāk ātri uzrakstīt, nekā mēģināt aizpildīt formu aplikācijā. Labi, tas esmu es - reti, kurš tā dara.

Tagad es samulsis skatos uz ienākošo zvanu un neatpazītu telefona numuru, kamēt Android man jau būtu parušinājies savā internetā, uzmeklējis un atrādijis, ka, raugi, tas ir 1a interneta veikals, kas tevi te provē sazvanīt.

Vai arī vēl viena lieta, kas mūk no manas saprašanas. Zvanīšanas funkcija un kontaktu aplikācija. Uz iPhone tas viss ir tik... baisi. Atrast kontaktu var tikai ar parastu meklēšanu, ir iespēja definēt fiksētu biežāk lietoto numuru sarakstu (jūs neticēsiet - pašam tur jāierāda kontakti). Ja vēlies kaut cik algoritmisku biežāk lietoto numuru sarakstu - aizmirsti. Ja vēlies iespēju ātri uzmeklēt cilvēku pēc vārda, uzvārda vai telefona numuru, ievadot "526", kas atrastu Jāni, Janu, Kamparu, Lanu, kā arī telefona numurus, kurso ir 526. Plus - nevis truli rādītu visu sarakstu alfabetiskā secībā (kā to noteikti darītu iOS), bet sakārtotu pēc to lietošanas biežuma un senuma. Protams, ka var arī kā visi - meklēt vai skrollēt. Bet var arī labāk, taču...

Jau pirmajā dienā izmisis bolījos un kādu brīdi domāju - kā lai piezvana vienam kantorim, kura telefona numuru nezinu, no jaunās spožās trubas. Uz "andrīša" es būtu atvēris telefona zvanīšanas aplikāciju, iebakstījis meklēšanas lodziņā un turpat arī sameklējis pēc kantora nosaukuma. Bet, emm, uz šitā es tā arī neatradu labāku variantu kā atrast uz datora un iebakstīt ar roku.

Pavisam negaidīti esmu kļuvis par Touch ID ja ne pielūdzēju, tad aktīvu lietotāju. Ja es būtu pasaules valdnieks, liktu Apple to atpatentēt (vai kā nu tās lietas notiek) un piespiestu visus telefonu ražotājus to ieviest. Nevajag te, lūdzu, tagad klārēt par androīdtelefonos atrodamajiem pirkstu skeneriem no astoņdesmitajiem.

Ar Touch ID atbloķēt telefonu no izslēgta stāvokļa man prasa sekundi - nospied home pogu, neatlaid to pašu sekundi un viss. Iespēja autorizēt visvisādus nieciņus ar Touch ID ir lieliska (ja vien Swedbank ar savu aplikāciju to saprastu...). Protams, jautrība sākas, kad esi nomazgājis traukus, jo tad iPhone tevi uzskata par pavisam citu cilvēku ar krunkainiem un nederīgiem pirkstiem.

Androīda un Windows phone (kā, tam nav vēl mīļvārdiņa?) lietotāji tagad saprotoši mās ar galvu. Tas, kas pašos Android pirmssākumos šķita arhaisks marazms, ir tik ļoti ierasts ikdienas lietošanā, ka uz iPhone es bieži vien sevi pieķeru pie vēlmes īsi nolamāties, kad saprotu, ka nav sistēmas pogas "back". Nu, kā man tagad no tā netīšām atvērtā appstore tikt atpakaļ bez čakara?

Vēl viena lieta, kas mani mulsina, ir savādā izpratne par manu vēlmi kaut ko kaut kur skrollēt. To ļoti labi var just twitter aplikācijā - bieži vien, vēloties paskrollēt kaut ko uz augšu vai leju, telefons, šķiet, ar baudu, paskrollē pa labi vai pa kreisi. Arī pogspiedvietas (ha! Endzelīns, ja?!) ir kaut kādas mazākas, nekā ierasts uz androīda. Vēl tagad laiku pa laikam kļūstu frustrēts, jo nevaru trāpīt pa skaidri redzamu pogu. Atvainojiet - tekstu, kas izliekas, ka ir poga.

Tagad laiks doties pie aplikācijām.

Uz androīda es epastiem lietoju gmail, bet uz ios tā ir diezgan liela draza. Teju vai samierinājos ar iebūvētā mail.app prastumu un nekādumu, kad palīdzība atnāca no visnegaidītākās puses. Izrādās, ka kādu laiku atpakaļ kāds uzņēmums vārdā Microsoft iegādājās kādu citu aplikācijas veidotāju vārdā Accompli. Aplikācija, kuru vini iegādājās kopā ar uzņēmumu, bija lieliskākais e-pasta klients uz mobilajām ierīcēm. Microsoft to pārsauca par Outlook un laida tautās par pliku velti. Un te nu tā ir man telefonā goda vietā. Tā ir pirmā epastu aplikācija, kas rada apmierinātības sajūtu un neliek apdomāt - vērt vaļā epastu, vai tomēr gaidīt līdz datoram.

Microsoft turpināja iepirkties un iegādājās lieliskāko kelendāru mobilajām ierīcēm - Sunrise Calendar. Tas viss prasa atsevišķu ierakstu, kuru es nekad neuzrakstīšu. Tik vien kā piebildīšu - es neticu, ka viņi šos abus produktus sačakarēs, kā to izdarīja ar skaipu.

Kaut kā amizanti sanāk - lai piekļūtu Google servisiem es uz Apple tālruņa lietoju Microsoft aplikācijas.

Un ar to vēl visi brīnumi nebeidzās. Nākamā lielā sāpe man bija teksta ievade. iOS iebūvētā klaviatūra ir tik drausmīga un baisa, ka pat ne vārdiem izteikt. Nu, labi, es, iespējams, pārspīlēju. Tā vienkārši ir tupa kā miets. Es, savukārt, esmu pieradis pie klaviatūras, kura no telefona ir paņēmusi vārdiņu "vied". Vārda daļiņu. Sakni. Emm. Ai, lai paliek.

Jau kopš senseniem laikiem uz tālruņa lietoju Swiftkey klaviatūru. Tai ir izcils priekšāteikšanas talants, to var apmācīt no sava tvitera, epasta, feisbuka un pat bloga. Tā lieliski tiek galā ar divām valodām vienlaicīgi - uzdefinējot latviešu un angļu, tā saprot - kad tu raksti latviski, bet kad angliski. Diemžēl (diktiņ bieži šo vārdu lietoju...), iOS veikalā esošā klaviatūras versija neatbalstīja latviešu valodu. Līdz brīdim.

Dabūju es savu iPhone, šķiet, trešdienā. Pagaudos visiem, ka Swiftkey ir mēsls (man tāds paradums - histēriskam būt). Līdz man galanti norādīja uz to, ka pirms piecām dienām šai aplikācijai ir bijis mazs labojums, kurā starp citām lietām ir parādījies arī latviešu valodas atbalsts.

Phew. Tagad es ne tikai varu atvērt epastu uz telefona, bet arī kā normāls cilvēks varu uzrakstīt atbildi, nevis čakarēties. Jā, jā, es zinu - jūs visi dzīvojat lieliski arī bez swifkey. Bet es, skat, nedzīvoju. Ko nu?

Kaut kādā brīdī, man šķiet, Apple dizaina cilvēki sanāks kopā, sastums kafetērijā kantainos galdus vienā lielā, īsu brīdi papriecāsies par tāda risinājuma estētisko vērtību, padiskutēs par iespējām to patentēt, bet tad pie jaunizveidotā lielā galda sasēdīs. Kādu brīdi viņi viens uz otru bolīsies, kāds izliksies, ka ir iesnaudies, bet cits tēlos, ka dikti saspringti strādā savā aipadā. Nepaies ij ne stunda, kā parādīsies kāds no ābolšiškām, lēnām pārlaidīs it kā skaitošu, bet patiesībā vienaldzīgu atu skatienu pāri klātesošajiem un skaidrā latviešu valodā noteiks: "Mēs esam sajājušies. Mazliet." Viņu sauks Sergejs.

Es tik tiešām nesaprotu, no kurienes aug kājas tiem Apple UX/UI dievinātājiem.

Atbloķējot telefonu, piemēram, tev ir sekojošas iespējas. Uzklikšķināt, lai kaut ko palaistu. Ilgāk paturēt pirkstu uz ekrāna, lai kaut ko pārkārtotu. Labi, tas ir pierasts. No ekrāna apakšas pavilkt uz augšu, lai atvērtu ātros iestatījumus. No ekrāna augšas pavilkt uz leju, lai atvērtu notifikācijas un vēl ko nu tur. No ekrāna vidus pavilkt uz leju, lai atvērtu meklētāju. Pieskarties home pogai divreiz, lai viss nobrauktu uz leju un tu varētu ar savas sīkās plaukstiņas strupo pirkstiņu aizsniegt augšiņu. Vari ilgāk piespiestu paturēt home pogu, lai patērzētu ar Siri (kas, tev par lielu šoku, var ierunāties arī vīrieša balsī). Vēl tu vari piespiest podziņu divreiz, lai atvērtos pēdējo lietoto aplikāciju un kontaktu skats.

Es pilnīgi nopietni būtu ielicis slēpto lieldienu triku, ka paberzējot ilgāk parādās džins.

Par saskarni. Vislielāko mulsumu manī rada notifikāciju atvilktne. "Today" lapā pavilkšana pa kreisi pārskrollē tevi uz notifikāciju sarakstu. Pie kam, tā nav klasiska skrollēšana, bet pilnīgi neatkarīga animācija, kuru tu nekādi nevari ietekmēt (pieturēt, piemēram). Nav īsti arī skaidrs, kur ir aiztiekamā zona (nepārprotiet mani). Tas ir - kur es varu uzklikšķināt ar savu pirkstu, lai kaut kas notiktu, bet kur labāk nevajag. Kur ir robežas aktīvajām zonām? Tāpēc arī tāda neērta sajūta - neskaidrība par to, kas kur notiks, ja es tai vietiņā pieskaršos (nepārprotiet mani).

Savukārt, atsevišķas spaidāmzonas ir trakoti maziņas. Man it kā nav baisi tukli pirksti, bet, piemēram, lai notīrītu notifikācijas, nākas uz krustiņa un tad "clear" provēt trāpīt vairākkārt.

Iespējams, ka katrā ikonā slēpjas maza Mona Liza, bet skrollēšanas animācija liek Mikelandželo Dāvida krāniņam kļūt vēl mazākam. Un bālākam. Esmu dzirdējis baumas, ka katra jauna emoji zīmēšanas rezultātā (lai tā būtu politiski korekta unicode implementācija) atnāk Džonijs Aivs un iedod tev tik askētisku buču uz pieres, ka visas IKEA nopērkamās bučas nervozi pīpē pa stūriem. Bet man tas ir pavisam paralēli, perpendikulāri un sekundāri.

Vēl viens nepatīkams pārsteigums gaidīja mani kā podkāstu klausītāju. Izrādās, ka aplikācija, kura uz androīda ir par velti - Pocketcasts uz iPhone ir par maksu. Nu, labi, nolēmu - nav jau diktiņ dārgi. Bet, izrādās, tā ir gļukaina. Dažkārt aizmirst pēdējo klausīto pozīciju, dažus podkāstus pēkšņi atsakās atskaņot, citus novelk vairākkārtīgi. Iepriekš tādu problēmu nebija. Izlēmu paprovēt Overcast un iesaku arī jums. Noklusētā podkāstu aplikācija ir lietojama, bet tai pietrūkst vairāku fīču.

Piemēram, man ir dažāda svarīguma podkāsti, kurus klausos. Dažus vēlos dzirdēt uzreiz, tiklīdz tie parādās, bet citus ne. Iekš Overcast to sauc par "priority podcasts". Overcast ir vēl viena izcila opcija - skaņas normalizācija. Bet, diemžēl, saskarne ne tuvu nav panaceja. Lai gan lietot var.

Lai gan no malas noteikti izskatās, ka viss ir slikti, tā nav. Šādas tādas lietas sakāpa uz varžacīm, citas, savukārt, man liek neizpratnē mulst. Bet ir arī daudz lieliskā.

Visu šo izlasot tu noteikti esi atrotījis piedurknes, saspļāvis saujās un nolēmis rakstīt komentāru. Nekā nebija.

[^1]: Pie šiem vārdiem es sadzirdēju, kā atvilknē nervozi sarosījās Nokia 6210i.