Ik pa laikam atgriežos pie jautājuma sev - kāpēc es vairs nerakstu? Pēdējā laikā jo biežāk.

Daudzi internetos mēģina uzskaitīt veidus, kā to atsākt. Piemēram - rakstīšanas vides maiņa, ieviest ideju žurnālu, rakstīt par jebko, utt. Man gan šķiet, ka nepieciešams atrast iemeslu šim nenotikumam, jo, nezinot cēloni, ir ļoti sarežģīti cīnīties ar sekām. Hau! - pateica internets. Un, protams, ir arī pilns ar rakstiem "TOP 1000000 iemeslu rakstnieka blokam", "VIENĪGAIS patiesais iemesls rakstnieka blokam", "Rakstieka bloks ir MĪTS!", "Kā NACISTU skribentos radīt rakstnieka bloku!", utt. Nē, paldies...

Ar visu to, kavējoties savā sabiedrībā, lēnām tomēr nonāku pie diezgan vienkāršas atbildes, kuru gan pilnā izklāstā paturēšu pie sevis.

Bet...

Vispārīgi runājot, iemesls nekad nav viens. Piemēram. Ja mēs paņemam klasiskos iemeslus, tad no tiem mani ietekmē kādreizējie panākumi, kas principā ir diezgan labs demotivators brīdī, kad saproti, ka pats esi savādāks un pat gribēdams neuzrakstīsi tā un par to, par ko kādreiz. Un arī nevajag. Un, ja nevajag, tad kāpēc censties?

Personiskajā plāksnē, savukārt, esmu no tiem, kas caur rakstīšanu savulaik mēģināja kompensēt savus iedomātos un reālos trūkumus. Atminos milzīgo pārsteigumu, cik tas bija vienkārši izdarāms.

Ar laiku kompleksi pa mazumiņam pazuda un viss šis wild ride pārvērtās par tādu kā kāpšanu uz bezgalīgo stāvu. Kaut kādā brīdī šīs izdomātās trepes kļuva pārāk stāvas laiskai kāpelēšanai. Īsti vajadzību tālāk kāpt arī vairs neredzēju, jo augstums tīri labi apmierināja. Alkatība gan cierēja uz nākamo pakāpienu, lai gan katrs no tiem kļuva sasniedzams aizvien sarežģītāk par iepriekšējo. Bet "sarežģīti" mēs nemākam. Un negribam (seko spītīgs piecirtiens ar kāju). Iepriekš viss nāca daudz vieglāk. Vajag tikai mazliet pagaidīt.

Kaut kā dikti ilgi gaidu, ne?

Un, raugi, par rakstniekiem nekļūst tie, kas raksta terapijai. Rezultātā klasisks writer's block man nu nekādi nesanāk. Tai pat laikā man pietrūkst tā burtu klabināšanas azarta, kurš bija tajos laikos. Šad un tad, rakstot parastu epastu vai prasības kādam projektam vienā brīdī kaut kas "atverās" un aiziet jūriņā - plaši epiteti, krāsainas idiomas, piecteikumīgi salīdzinājumi.

Un, ja runājam par atbildēm, tad tai gan ir jābūt vienai. Pašlaik domāju, ka jāmēģina atrast veidu, kā nomainīt rakstīšanas vidi. Apsēsties uz zemes Origo gājēju pārejas drošības saliņā, izvilkt (un pieķēdēt pie rokas) nelielu laptopu un sākt.

Eh. Gaidiet rezultātus. Vai to trūkumu.

Starp citu, kad sāku šo ierakstu, dikti nosolījos neveikt nekādu blakusizpēti un savā atmiņā piereģistrēto faktu pārbaudi ar gūgles palīdzību. Diemžēl, nenocietos. Kādreiz būs jāpamēģina izslēgt internetu, telefonu un uzrakstīt kaut ko tā, kā to darīja pirms Tam.