Rubļi. Piecdesmit.

Šāda nauda manās rokās ir pabijusi tikai vienu reizi. Savulaik biju ticis pie sava pirmā “Орлёнока”. Pēc “Школьника”, bet vēl pirms saliekamā “Аиста”, tas bija graujošs dampis. Kā gadījās, kā ne, bet sanāca kosties ar citu šāda velosipēda īpašnieku pa Lubānas ielu. Braucām godīgi - pa ielas malu. Pēkšņi priekšā braucošais kaut kā pavilka uz vienu malu, kā rezultātā ar savu pakaļējo ratu aizķēra manu priekšējo. Beidzās tas viss ar velosipēdu zem kaut kāda žiguļa riteņiem, bet mani - uz tā paša žiguļa kapota. Man nezināmu iemeslu vadīts, melnā ādas (varbūt dermantīna...) jakā tērptais autovadītājs nosprieda, ka pats vien ir vainīgs pie esošās situācijas un pēc obligātās apjautāšanās, vai nevajag uz traumpunktu (kurš bija turpat 30 m attālumā un kurā man pirms nedēļas dikti sāpīgi likvidēja sadzīves traumu - koka gabalu kājā), izsniedza sīkiem tēriņiem šādu naudas zīmi.

Naudaszīmes manā kabatā ilgi nepalika, jo jau tolaik zināju, ka vēlos novusa galdu. Ilgi un aizdomīgi gan uz mani skatījās Doles universālveikala sporta preču nodaļas pārdevējs. Beigās nopūtās un teica, tad nu ņem ar.