laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Stādīt mežu

Pagājusī nedēļas nogale iesākās ar meža stādīšanu. Nopietni. Eglītes. Piedalījāmies Latvijas Valsts Mežu rīkotajās meža dienās. Ļoti interesanti un ļoti nogurdinoši. Gandarījums gan ir milzīgs.

Desmitos no rīta bija jāpulcējas Jaunbērzē pie dzelzceļa pārbrauktuves. Kad priekšā ieraudzīju LVM auto, kura bagāžniekā bija milzīgi maisi ar stādiem, mazliet samulsu – vai tad nu mēs tagad to visu sastādīsim. Galu galā, plezīrs, takš. Amatieri skata pēc sevi paverdzina, lai laiski un čalojot iebakstītu zemē kādu kociņu. Un pēc tam par to ieblogotu. Jā, protams. Te tev, nu, bija.
No LVM puses bija Zemgales mežsaimniecības mežkopības vadītāja Dace Ozola un Līvbērzes iecirkņa mežzinis Andis Apse. Abi pārsteidza ar to, ka ar mežiem nenodarbojas kā ar parastu darbu, bet gan ir visā tajā padarīšanā iekšā. Dace tāda īstena mūsu zemes mežu patriote, bet no Anda mums izdevās papildus visam ar dažiem pēcdarba jautājumiem iegūt emocionālus stāstus par tiem, kas izdara darbu nekārtīgi un tā tālāk. Abi kopā viņi atstāja nepārspējami pozitīvu iespaidu gan par sevi, gan par mežiem, gan par visu pārējo. Novācāmies paliels bars. Precīzu skaitu gan nepateikšu, bet kopumā varēja būt kādi 12 stādītāju komandas. Pamatā pa divi ar čupiņu bērnu, kas sākumā palīdzēja, bet pēc tam dipadudapadoja apkārt. Mans bērns gan nobāzējās pie Daces. Beigu beigās viņai sanāca ļoti aizraujoša un gara dabas zinību stunda ar individuālo pieeju. Četras pulksteņstundas, ja būsim precīzi:)
Amanda ar savu jauniegūto skolotāju Daci :)

Sākumā visiem tika izdalītas lāpstas, tad eksotiska pastaiga pa iztraktorētām vietām līdz plānotajai jaunaudzei. Beigās izrādījās, ka blakus ir ceļš, pa kuru mēs gājām atpakaļ. Tur maza ievadlekcija par meža dzīves ciklu, meža nozīmi, mazs ieskats tajā, kā viņi rūpējas arī par mežu faunu. Interesanti un pacilājoši, bet mazliet pārāk pozitīvi. Ko var gribēt, no otras puses. Cilvēks no sirds mīl savu arodu.

Pa to laiku Andis sagatavoja mazos eglīšu stādus. Daļu, kā pēcāk izrādījās. Visiem tika izdalīti papildus lāpstām arī maisi, kuros tika iekrauti stādi, kā arī cimdi. Nodemonstrēti paši pamati – lāpstas cirtiens, ieliekam eglīti, piemīdām. Stādām tās “tiltiņā”, jeb vagas sānā, uz kuru traktors ir metis augsni. Starp eglītēm 2.2 metri jeb divas lāpstas. Ūdenī, protams, nekas neaugs, tāpēc tur stādīt nevajagot. Katrai kompānijai (divi cilvēki + bērns, ja ir) tiek iedalīta viena vaga, ierādīts virziens, un aiziet jūriņā nē, bet cirsmā.

Vagas nebija jūsu parastās vagas. Tā bija reāli komplicēta vagu, celmu, dubļu, ūdens un atstāto sīkkoku labirintu sistēma, kas brīžiem nopietni sarežģīja ne tikai pārvietošanos, bet arī eglītes ierakšanas vietas izvēli.

Vagas, lūk, šādas. Te ir redzama aptuveni puse no apstādījumiem.

Tā kā starta pozīcija bija ~2 hektāru neregulārās formas teritorijai pa vidu, tad sastādījām eglītes no sākuma līdz vienam galam. Manāms sagurums, bet bija jāvago arī atpakaļ, jo vagu skaits pārsniedza stādītāju skaitu. Aizvagojot atpakaļ līdz vidum (atceries – starta pozīcija), tika jautāts – vajadzēs arī uz otru pusi? Uz ko Andis godīgi atbild – nu, ja gribēsit, tad jā. Beigās tā arī neviens neko nenočīkstēja. Sastādījām arīdzan otro pusi. Pēdējie metri gan bija skarbi :)

Pasākuma nobeigums bija mazs ugunskurs, LVM sarūpētas desiņas, pīrādziņi, dzeramais, tomātgurķi, mērcītes, utt. BTW, ļoti simpātiskas vienreizējās lietošanas koka dakšiņas un nazīši, lai gan made in China (cena). Mazs konkursiņš ar balvām prezentlietu paskatā, ja neskaita vienu. Tā viena bija paliela Mammasdabas (ļoti, ļoti patīk šis brends) sienas karte ar Latvijā rodamiem apskates objektiem, atpūtas vietām un dabas takām. Tā satur ne tikai LVM atbalstītos objektus, bet arī šo to citu. Paņēmām divas (palika pāri), no kurām viena pašpatēriņam, bet otra aizceļoja uz Amandas klasi, par ko skolotāja bija makten priecīga.

Viens no konkursa jautājumiem bija – cik ilgi dzīvo mežakuilis. Kā arī – cik Latvijā ir dzeņu sugu. Mans bērns, man par lielu izbrīnu (kaunos, protams), atbildēja pareizi uz jautājumu – kurš Latvijā ir šī gada dzīvnieks.

Teorijā vidēji sešas egles saražo viena cilvēka elpošanas vajadzībām nepieciešamo skābekļa daudzumu. Ja mēs ignorējam to, ka skābeklis nav vienīgais, ko elpojam, pārējos tā patērētājus, kā arī to, ka ne visas eglītes izdzīvos, tad pavisam kopā esam ar skābekli nodrošinājuši apmēram 450 cilvēkus. Nav slikti četrās stundās, ne?

Starp citu, viens cilvēks, ja viņam visu pienes, astoņās stundās praktiski vairāk par pushektāru sastādīt nevarot. Mums ir vēl, kur augt.

Mazās eglītes

Tagad mums ir vieta, uz kuru braukt ik gadu, lai paskatītos kā aug mūsu pašu iestādītais mežs. Pēc trim gadiem eglītēm vajadzētu būt divmetrīgām. Un pēc astoņdesmit gadiem tās tiks cirstas (noteikti būšu klāt tai brīdī, jā). Pa vidu retinātas, un tā tālāk.

Es tik tiešām nemācēšu pateikt, kā var nokļūt šādās meža dienās, bet pieņemu, ka tas ir pasākums grupām. Tas ir – novācas čupiņa ar gribētājiem (kaut vai uzņēmuma darbinieki) un sarunā ar ko nu tur vajag sarunāt. Iesaku no sirds (un rajona, protams). Pat, ja, skatoties piecas stundas LTV1 visu par mežu apsaimniekošanu būsiet uzzinājuši, no paša procesa, lai cik tas būtu nogurdinošs, morālā bauda ir lieliska. Un visa diena mežā. Gan esošā, gan topošā. Paša rokām topošā.

Inga

Dārgais ZBH!
Meža dienas ir uzņēmuma pretimnākšana “parastajiem” iedzīvotājiem – iespēja izmēģināt roku koku stādīšanā, jauka un darbīga diena svaigā gaisā, iepazīstot mežu un uzņēmuma ikdienu. LVM pilnīgi noteikti nav nepieciešamas brīvprātīgo rokas stādīšanas darbu veikšanā – taisnību sakot, pēc “parasto” iedzīvotāju darba, lai arī cik centīgs un rūpīgs tas būtu bijis, darbiniekiem šos stādījumus jāapciemo biežāk, lai pārliecinātos, ka kociņi ieaug labi. Reizēm nākas arī kādu stādiņu piestādīt klāt, jo saprotams, ka iedzīvotāji nav profesionāļi šajā jomā, bet mežs ir jāatjauno pilnvērtīgi.
Tādēļ, mīļais dabas draugs ZBH, piecel dupsi no biroja krēsla un aizbrauc arī Tu uz mežu – ja ne strādāt, tad vismaz gaisu paelpot. Palīdzot smadzeņu darbībai un arī visādi citādi veselīga padarīšana.

ZBH

Toms Sojers ar savu krāsojamo žogu nobāl.
Bet par manu veikumu neuztraucieties, es savā skolas laikā esmu pa dienu taisījis 400 eglīšu uz pāri normas, Dobeles rajons, ziniet, + padomju tradīcijas un postpadomju inerce bērnu darba izmantošanā. Esmu sastādījis vīra tiesu ne tikai par sevi, bet par visa rajona vīriešiem, kas ar mani dzīvojuši vienā laikā, un viņu 1. kārtas pēcnācējiem.
Jūsu intonācija vispār atgādināja lāpstas izniedzošās bābas, kas visiem piekodināja tās nelauzt. Nu, lieki teikt, ka viņas nav mēģinājušas ar trauslas šlakas draņķiem atplest pat pāris simtus šķirbu sakņainā zemē.
Un, ja kas, man rados un paziņās ir 2 apīsinātie mežsargi ar vidējo speciālo izglītību tieši šajā jomā, tā ka bez PR tuftas, labi? Pataupiet to lohiem. A pakaļu pacelt paprasiet saviem polittraniem.

Jurz

Kad dažus gadus atpakaļ arī devos uz līdzīgu pasākumu, gan sākuma, gan beigu sajūtas bija precīzi tādas pašas: sākumā – kas ta tur, tas jau plezīrs; beigās – te nu bija plezīrs.

Storms

Skolas laikā katru gadu sanāca apstādīt pa kādai cirsmai ar priedēm vai eglēm. Bet cirsmas gan šķiet ka bija maķenīt tīrākas…
Lai vai kā, bet diena pozitīvas rosības pa mežu ir laba lieta. Bez tradicionālajiem “zaļumu cienītāju” šašlikiem, kolas, šņabja un “tuc-tuc”.

Vitālijs

Kādreiz mežiniekiem bija pāsiem noteikts hektāru skaits jāatstāda ko izzāģēja, bet tagad to dara citi kantori. bet pirms vairākiem gadiem, kad pamatskolā mmācījos, tad pāris hektāri ir kontā. Nu jau dažās jaunaudzēs egles krietni mani paraugušas…

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.