laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Sarunāšanas starp diviem latviskiem zemniekiem Bērze un Kalniņ, 1800.

Laiku pa laikam, uzrodoties kādā specifiskākā mūsu zemes nostūrī, allaž līksmoju par to valodu, kas tur skan. Vai nu tā ir specifiskā izloksne, vai arī, kā reiz gadījās, tas ir kāds vecum vecs kungs, kurš runā vecišķi. Runā tanī valodā, kādā ir mācīts runāt pagājušā gadsimta sākumā. Mazliet iereibis viņš arī vienā brīdī sāka lādēties. Un, ak jēziņ, kas par baudu bija klausīties, kad viņš lamājās tanī senajā latviešu mēlē, kas pēc Alunāna un Endzelīna.

Un, ziniet, tas man lika sev uzdot jautājumu. Kā tas nākas, ka latgaļi ir gana naski uz interneta štellēm, bet, piemēram, neviens ventiš blogs nekur nav rodams? Mazliet skumji, ka tā.


Es tā domāju, ka šeit parādās mana divkosība. No vienas puses es esmu par to, ka tauta un laiks attīsta valodu. Ielikt to kaut kādos sazin rāmjos varbūt pat nav nepieciešams. No otras puses es saprotu arī to, ka, ja nebūtu Rīgas latviešu biedrības 19. gadsimtā, pēcāk jau Endzelīna un pārējo reformatoru, latviešu valoda, kas jau tā ir diezgan nabadzīga, būtu palikusi tanī pašā zemnieku sarunvalodas līmenī.

Tas gan man neliedz nostaļģēt par to, kā mūsu mēle izklausījās kādreiz. Pirms kāds centās mūs par varītēm izglītot un to darīt savā valodā. Pirms globalizācijas un centralizācijas. Laikā, kad zemnieks bija zemnieks un mīlēja savu darāmo, bet nāburgs bija nāburgs.

Šodien mazliet papīkstēju tviterī, ka nav vienas vietas, kur būtu pieejami visi vecie teksti (Stenderu jau atceramies, ja?) brīvi tiešsaistē ieskanētā veidā, automātiski un/vai ar pūļa palīdzību atpazīts un pierakstīts teksts (visās notācijās – vecajā un saprotamajā, ja tā ir vecā rakstība). To visu varētu glabāt tanī pašā Gutenberga krātuvē (kopijas ārpus Latvijas varētu būt laba doma).

Pašlaik Latvijā ir kaut kas šajā jomā noticis un turpina notikt, bet tas viss ir decentralizēti, asinhroni, dažādiem izolētiem projektiem domāto līdzekļu apgūšanas līmenī. Viss vienā vietā ar vienu risinājumu, saprotamu parastajiem mirstīgajiem, nevis tikai bibliotekāra vai lingvistikas grādu ieguvušajiem.

Te gan, šķiet, jāvelk paralēles ar to mūsu būtību. Iet uz īstermiņa mērķiem, saskatīt labumu tikai noteiktā šaurā laika (un finanšu plūsmas) periodā. To var novērot visās jomās. Bet, kuš. Aizrunāšos vēl :)

Un tad Vents Zvaigzne man atņēma visu atlikušo vakaru, iedodot saiti uz mūsu veco tekstu korpusu, kur es paliku pie kāda 1800. gadā (jā, pirms divi simti piecpadsmit gadiem) publicētā “Sarunāšanās starp diviem latviskiem zemniekiem Bērze un Kalniņ”.

Zemāk mazs izvilkums. Centos saglabāt izrunu, bet izmantoju mūsdienu pierakstu.

Bērze: Lab’ rīt, Kalniņ! Kā esat Jūs tik ātri to pilssatu atstājuši, un jau uz mājām atnākuši? To es vēl redzejs ne esmu.

Kalniņ: Pēc ko tad man bij pilssata ilgaki padzīvot ne kā vaijag? Manas preces bij pārdōtas un tad bij nākt uz mājām. Paliec’ tikkai labbi ilgi pilssātā, gan tu tad bes naudas atpakkaļ nāksi!

Bērze: Tā tas gan irr. Bet klausait nāburgs! Voi jūs ne essat mums kādu jaunu vēsti no pilssāta līdz nesuši?

Kalniņ: Gan dažu vēsti: un pa vissām vienu, par ko es pats īsten’ no sirds priecājos. Uzklaus’ tikkai Bērze!

Tu zinni, ka mūsu cienigs liels kungs jau kādas dienas pilssata padzīvo. Ienākot es pie viņņa nogāju; Gan viņš allažiņ itt kā tēvs, ar saviem ļaudim mīligi runna, bet šo reiz’ viņš prett mannis pavisām mīļš bij, varren mīļš un priecigs turklāt.

Klaus’, Kalniņ! Saccija viņš uz manni, es priecājos un tas man īsteni patīk, ka tu pie man atnācis essi. Es tevi par labbu saimnieku turru un gribbu tevi tadēļ ko sacīt, ko tu labprāt dzirdesi.

Un – tad viņš manni izstāstija, ka citti liel kungi no mūsu zemes pilssatā dažkārt sanāk kādā namā, gribbēdami izdibbināt, voi ne varretu uz labbaku vīzi, ne kā līdz šim, par to zemes būšanu un ap viņas apkopšanu un darbu gādāt. Mūsu cienīgs tēvs un lielskungs irr arri viens no tiem, kas tannī namā sanāk. Vienam no šiem kungiem tas irt prātā nācis, gan tas labbi esots, kad arrī mēs zemnieki sāktum, savu zemes un mājas darbu, šurp un turp labbaki un prātīgaki strādāt.

Bērze: Lūk’ nu, to jau bij domajis; kad Kalniņ vien iesāka stāstīt! Nāburgs!

Jaunas lietas jums allaž patīkamākas irraid; Uz mūsu tīrumiem līdz šim rudzi un mieži tik pat labbi aug un izdodās, kā muižas tīrumā.

Mans tēvs, lai dieviņš viņam dod labbu dusēšanu, tas jau 30 gadus kapā guļ; voi tas ne bij labs saimnieks un īstens zemes kopējs?

Viņš gan izprate darbu. Ja tikai varētu pie tā vēl ko labbaki darrīt, viņš tiešam jau priekš 50 gadiem to būtu darrijis.

Kalniņ: Klausait Bērze! Jūs esat vecigs un prātigs vīrs, un tiešām – Jums tā ne bij runnāt. Voi tad mums no saviem tīrumiem cittu ne ko mantot ne bij, kā vien labību? Uzlūkojoiet maķenīt uz tiem zemes āboļiem, kas tur sēti un aug, tie tiešam vienu itt smeķigu barribu dod: Kad mums pavasara tikkai vairak to zemes āboļu būtu! Mēs tad gan būtum līksmi. Un tiem allaž vēl vairāk bij jādoma, ka tā zeme mums tos lielākā pulkā varētu izdot.

Neticis

Tā ir nevis latviešu zemnieku saruna, bet vācu domas (pieraksts) par latviešu zemnieku sarunu — ir pazuduši daudzi garie patskaņi, toties ir lieki dubultoti līdzskaņi.

Svens

Tam vācu domas pierakstam ir arī vācu tā laika pareizrakstības spiedogs. Nu nebija vēl Endzelīns atnācis lietas sakārtot.
No otras puses, liekie dubultie līdzskaņi dažviet ir lieki tikai no mūsdienu ortogrāfijas skatpunkta – piemēram, vārdos “essu”, “citta” līdzskaņu dubultojums izrunā ir, bet kādreiz tika nolemts, ka vietas ekonomijas labad rakstos tos neattēlos.

Ralfs

Ja lasa lēnām, izlasīt grūti, bet, ja skrien pāri tad visu var labi saprast. Interesanti būtu zināt, kā īstie latvieši tajā laikā runāja, nevis kārklu vācieši. Kaut kā neticas, ka šim variantam līdzīgi.

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.