laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Blogger’s Block

Ik pa laikam atgriežos pie jautājuma sev – kāpēc es vairs nerakstu? Pēdējā laikā jo biežāk.

Daudzi internetos mēģina uzskaitīt veidus, kā to atsākt. Piemēram – rakstīšanas vides maiņa, ieviest ideju žurnālu, rakstīt par jebko, utt. Man gan šķiet, ka nepieciešams atrast iemeslu šim nenotikumam, jo, nezinot cēloni, ir ļoti sarežģīti cīnīties ar sekām. Hau! – pateica internets. Un, protams, ir arī pilns ar rakstiem “TOP 1000000 iemeslu rakstnieka blokam”, “VIENĪGAIS patiesais iemesls rakstnieka blokam”, “Rakstieka bloks ir MĪTS!”, “Kā NACISTU skribentos radīt rakstnieka bloku!”, utt. Nē, paldies…

Ar visu to, kavējoties savā sabiedrībā, lēnām tomēr nonāku pie diezgan vienkāršas atbildes, kuru gan pilnā izklāstā paturēšu pie sevis.

Bet…


Vispārīgi runājot, iemesls nekad nav viens. Piemēram. Ja mēs paņemam klasiskos iemeslus, tad no tiem mani ietekmē kādreizējie panākumi, kas principā ir diezgan labs demotivators brīdī, kad saproti, ka pats esi savādāks un pat gribēdams neuzrakstīsi tā un par to, par ko kādreiz. Un arī nevajag. Un, ja nevajag, tad kāpēc censties?

Personiskajā plāksnē, savukārt, esmu no tiem, kas caur rakstīšanu savulaik mēģināja kompensēt savus iedomātos un reālos trūkumus. Atminos milzīgo pārsteigumu, cik tas bija vienkārši izdarāms.

Ar laiku kompleksi pa mazumiņam pazuda un viss šis wild ride pārvērtās par tādu kā kāpšanu uz bezgalīgo stāvu. Kaut kādā brīdī šīs izdomātās trepes kļuva pārāk stāvas laiskai kāpelēšanai. Īsti vajadzību tālāk kāpt arī vairs neredzēju, jo augstums tīri labi apmierināja. Alkatība gan cierēja uz nākamo pakāpienu, lai gan katrs no tiem kļuva sasniedzams aizvien sarežģītāk par iepriekšējo. Bet “sarežģīti” mēs nemākam. Un negribam (seko spītīgs piecirtiens ar kāju). Iepriekš viss nāca daudz vieglāk. Vajag tikai mazliet pagaidīt.

Kaut kā dikti ilgi gaidu, ne?

Un, raugi, par rakstniekiem nekļūst tie, kas raksta terapijai. Rezultātā klasisks writer’s block man nu nekādi nesanāk. Tai pat laikā man pietrūkst tā burtu klabināšanas azarta, kurš bija tajos laikos. Šad un tad, rakstot parastu epastu vai prasības kādam projektam vienā brīdī kaut kas “atverās” un aiziet jūriņā – plaši epiteti, krāsainas idiomas, piecteikumīgi salīdzinājumi.

Un, ja runājam par atbildēm, tad tai gan ir jābūt vienai. Pašlaik domāju, ka jāmēģina atrast veidu, kā nomainīt rakstīšanas vidi. Apsēsties uz zemes Origo gājēju pārejas drošības saliņā, izvilkt (un pieķēdēt pie rokas) nelielu laptopu un sākt.

Eh. Gaidiet rezultātus. Vai to trūkumu.

Starp citu, kad sāku šo ierakstu, dikti nosolījos neveikt nekādu blakusizpēti un savā atmiņā piereģistrēto faktu pārbaudi ar gūgles palīdzību. Diemžēl, nenocietos. Kādreiz būs jāpamēģina izslēgt internetu, telefonu un uzrakstīt kaut ko tā, kā to darīja pirms Tam.

Humuss

Apnikums no rakstīšanas uznāk katram. Tavā gadījumā viss ir ok, jo atšķirībā no rakstniekiem ar to naudu nepelni. Raksti, kad vēlies visu, kas ienāk prātā. Tāpat šis ir viens no lv vecākajiem blogiem, kur lasītāji iegriežas ieraduma vadīti.
Uzraksti, piemēram, kādēļ Jelgava ir labākā vieta dzīvošanai Latvijā vai pasaulē.

e-remit

Nepiekritīšu par ieradumu. Cik esmu mēģinājis citus blogus lasīt, maz tādu, kurus varu lasīt ar interesi. Dažkārt varu nepiekrist laacza rakstītajam, vienu brīdi beidza nost viņa raksti par viņa ģimenes lietām, bet rakstīšanas manierē ir kas tāds, ka lasīt ir interesanti.

koko

Man arī bija iestājies apnikums un kādu brīdi citas lietas bija daudz svarīgākas par blogu nevis tāpēc, ka blogs bija nesvarīgs, bet tāpēc, ka visas idejas par rakstiem sāka likties smieklīgas.
Nedaudz attieksme mainījās, kad uzfrišināju bloga endžīnu un sapratu, ka ir viena lieta, par ko tomēr es varētu rakstīt – par izlasītajām grāmatām. Tā nu es tagad mēnesī kādus 3-4 rakstiņus uzrakstu, bet tas vairs nav jaunības dullums ar vidēji +/- 7 rakstiem nedēļā, bet, varbūt tas arī ir labi. “Toreiz” blogeru nebija daudz un bija jārūpējas par savu lasītāju… Tagad mūsu lasītājam ir tādas vietas kā twitteris, feisbuks un citi blogi, kas reizēm nemaz nav tik švaki :)

Krišs

Savulaik rakstīšana, bilžu likšana tīmeklī vai visādas citas izpausmes notika salīdzinoši viegli, jo pretim dabūji virtuālos kredītus/kudos-us u.c., proti, komentārus un diskusijas pie sarakstītā. Daudzos gadījumos tas arī bija pietiekams motivators turpināt rakstīt un plosīties. Pašlaik šos pašus kredītus vari viegli sapelnīt soctīklos, tāpēc attiecīgais motivators ir daļēji zudis.
Paliek misijas apziņa, ka jādalās ar savām zināšanām kādā specifiskā jomā, jo “kādam taču tas ir jāraksta”, savukārt šajā gadījumā negribas publicēt brāķi, līdz ar to jāiegulda daudz darba, lai raksti būtu precīzi (plus vēl arī interesanti kādam). Bet tad tu atkal sāc domāt, vai tavs blogs būs piemērota platforma šīm zināšanām, kāpēc gan to nenoformēt kā vikipēdijas rakstu un nelikt tur.

laacz

Sveiks, Kriš, prieks Tevi redzēt :P

Es apsvēru arī šo. Diemžēl, es neesmu nonācis feisbukā kā šo virtuālo “kudos” agregatorā. Man šķiet, ka man šie kudosi tajā brīdī, kad blogi sāka izzust, nebija tik ļoti nepieciešami kā kādreiz. Tāpēc arī es tad vēl īsti nemeklēju virzienu – kurā lekt.

A tagad – tuvojas sorakovņiks un sāk gribēties sarkanu virtuālu poršu, ne? :)

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.