laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Elektriskā auto zelta laikmets

Varētu domāt, ka elektromobiļiem nekad nav klājies tik lieliski, cik lieliski tiem klājas tagad. Visādas Teslas, folksvāgena dīzeļu skandāls (kurš pakutina nervus visai industrijai), globālās sasilšanas, striktās emisiju normas. Ja vien ne tie akumulatori. Bet, nu, glauni tā nākotne izskatās, vai ne? Klusi, vienkārši, eleganti. Patlaban ir redzama viena vienīga spoža EV zelta laikmeta ausma.

Nebūt ne.

Par elektromobiļu zelta laikmetu patiesībā viskorektāk būtu dēvēt 19. gadsimta beigas un 20. sākumu. Tas, kas notiek tagad, ir renesanse.

Zemāk redzamo 1912. gada reklāmu, kad tā uzpeldēja tviterī, es rūpīgi pārlasīju vairākas reizes. Jo noteikti tur ir kaut kāds joks. Runa noteikti nav par auto, bet par kaut ko citu. Ar lielo C. Bet, kā izrādās, tā nav gan (ir pamatotas aizdomas, ka tas nav feiks).

1912. gada ziemassvētki. Nopērc sievai elektrisko.

Redzi, tanī laikā iekšdedzes dzinējs bija tāda cimperlīga štellīte. Tas bija jākurbulē, jāsilda, tas smakoja, bija skaļš pēc nelabā. Elektro auto turpretim bija kluss, tam nebija tie nejēdzīgie ātruma kloķi. Un, ja godīgi, tā degviela nemaz tik viegli pieejama un lēta arī nebija. Protams, auto ar iekšdedzes dzinēju bija lētāks, bet tas nozīmēja tikai vienu – šmuļu un lētuču transports. Un tā nolāpītā vibrācija…

Tā laika auto īpašniekam nevajadzēja pārvietoties dižās distances. Patiesībā, viņš nemaz to nespētu, jo vienīgie normālie ceļi bija gandrīz tikai un vienīgi pilsētās. Papildus tam, elektriskais auto noteikti bija eleganta lietiņa, jo dāma pati varēja piesēst pie ruļļiem un, nesasmērējot savas štātes, nonākt kafijas malkotuvē vai eko veikaliņā.

Vai zināji, ka pirmais auto, kuru uzbūvēja pats Ferdinands Porsche, bija ne tikai RWD, bet arī elektrisks?

Izrādās, ka tas radīja arī problēmas. Elektromobiļi lēnām kļuva par bābiešu vāģiem, kas dažiem ražotājiem lika savus modeļus vismaz vizuāli līdzināt veču auto – benzīna kapsētām. Piemēram, dizainā paredzot lielu resti tam priekšā.

Ja par parametriem, tad nekur tālu mēs neesam tikuši. Tolaik labs elektromobilis varēja pievārēt reālus 170 kilometrus, ja mierīgi brauc ar 35 km/h.

Neērtības, protams, bija. Uzlādi nodrošināja dīleris – aizved pie viņa uz nakti auto un no rīta saņem to pilnu līdz ūkai. Rīgā ap to laiku elektrība bija retajā mājā un lielākoties ne 24 stundas diennaktī. Amerikā gan varēji aprīkot savu māju ar milzīgu uzparikti, kurā iekšā švunkājās diezgan daudz dzīvsudraba. Tā spēja no maiņstrāvas dabūt tava auto akumulatorā līdzstrāvu. Automašīnām, kuru dīkstāvi nedrīkstēja pieļaut (taksometri, smagās mašīnas), tukšos akumulatorus mainīja pret pilniem.

EV uzlādes vietiņa. Spuldzes ir dzīvsudraba taisngrieži. Mazliet skudriņas pa muguru, ne? :)

Vairāk par tā laika auto uzlādes īpatnībām (tiešām iesaku) var izlasīt iekš EVADC bloga.

Normāls kvalitatīvs augstā plaukta elektromobilis 20os gados maksāja ap vienu tūkstoti, kas mūsu laiku imperiālistu naudā ir nepilni 40 tūkstoši dolāru. Protams, ap to laiku jau sen bija Henrijs Fords ar saviem transportlīdzkļiem un konveijeru, pateicoties kam elektro kļuva par luksusa preci savas cenas dēļ.

Amizanti, ka ASV elektrisko transportlīdzekļu ziņā iepalika aiz vecās pasaules. Kamēr eiropieši jau piecpadsmit gadus vizinājās ar visādiem elektriskiem daiktiem, ASV vēl tikai domāja par to. Lai gan tiek lēsts, ka jau gadsimtu mijā lielajās ASV pilsētās trešdaļa auto bija elektriski. Maza atruna. Tas pamatā pateicoties tam, ka pirmie lielie EV pircēji un lietotāji bija taksometru kantori.

Baker Electrics reklāma. Viens no dižspēlētājiem agrīno EV tirgū. Riktīgs smukulītis.

Savukārt, kas kalpoja par iemeslu norietam? Negaidītā degvielas plašā pieejamība (naftas iegulu atklāšana). Galu galā arī tas, ka elektromobilis bija dārgs. Un ar to diez ko daudz nobraukt nevarēja. Arī tehnoloģiskie jaunievedumi. Piemēram, 1912. gadā izgudrotais elektriskais starteris, kas būtiski atviegloja ikdienu. Protams, būtiski uzlabotā starppilsētu infrastruktūra arī nospēlēja lomu, pieprasot transportu, kurš šīs distances spētu arīdzan pievārēt. Elektriskie aparāti to nespēja.

laacz

Sākot ar sešdesmitajiem katram no lielajiem auto ražotājiem ir bijis viens vai vairāki tīri elektriski auto. Protams, tagad visi ar to lepojas (piemēram, Mercedes-Benz savā muzejā to akcentē dikti:), bet tolaik tie visi bija rotaļlietas, lai gan ne eksperimentālas.

d

Manuprāt nākotne tomēr ir trolejbusiem. Akumulators ir smags un nejēdzīgs, ja no tā tiek vaļā novelkot gar ceļu vadus, vai drīzāk – attīstot bezvadu lādētāju tehnoloģiju, lai auto iegūtu enerģiju bez vadiem braucot pa ceļu, tad pa lielam visas lielās problēmas būtu atrisinātas.

Oto

Trolejbusu infrastruktūras uzturēšana ir nejēdzīgi dārga. Nākotne ir tramvajiem, bet uzturēt tramvajus un trolejbusus vienlaicīgi ir pilnība nejēdzība. Rīgā vispār ir darīts viss, lai pašizmaksa transportam būtu augsta un nebūtu nekāda labuma no transportu daudzveidības.

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.