laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

30 dienu rakstīšanas izaicinājums

Endijs ir sapulcinājis triecienniekus, kas tagad 30 dienas no vietas ar maksimālu intensitāti rakstīs kaut ko savā blogā. Forši. Un slikti :)

Forši tāpēc, ka tas tuvākās 30 dienas ar pavairos saturu latviešu blogosfērā. Lai gan viņi ir daži un apņēmība ies mazumā, tas aizvien ir forši.

Forši tāpēc, ka tas, iespējams, sniegs argumentāciju vēl kādam sākt. Tāpēc, ka izrādās, ka uzrakstīt un nospiest pogu “publicēt” nav grūti. Tāpēc, ka tas palīdz sakārtot domas.

Slikti tāpēc, ka tas neko nemainīs. Plus – 30 dienas. Ko pēc tam? Dzīves ritms jau no tā nemainās. Attieksme pret rakstīto vārdu arī. Tāda kā neliela akcija, kuras ilgtermiņa ieguldījums blogosfēras kopējā popularizēšanā un veselībā nav diez ko milzīgs. Agrāk vai vēlāk viss nonāks atpakaļ patreizējās sliedēs.

Slikti tāpēc, ka man dikti gribās saturu tāpēc, ka tas ir labs saturs. Ne tādēļ, ka to uzliek par pienākumu rakstīt kaut kāda apņemšanās.

Personīgi es cenšos ik pa laikam atrast motivāciju kaut ko biežāk uzrakstīt. Dažkārt sanāk, bet biežāk ne. Pat tad, ja uzrakstu, ne vienmēr nopublicēju. Piemēram tagad nedaudz lauzu tradīciju. Uzrakstīju sūdu. Un nopublicēju.

Ernests

Nu tev ir viena diezgan plaša sadaļa ko rakstīt, kaut vai diskusiju formātā. Pie tam šobrīd ir februāris visi mostās, google meklētājā arvien biežāk tiek meklēts – cik izmanksā māja, būvniecības izmaksas, pamatu būvēšana….
Nu tu jau saprati uz ko es velku :)

Endijs Lisovskis

Jūtu tādu kā veca cilvēka burkšķēšanu no tavas puses. Nebiju domājis, ka tu lietas redzi tik melnas vai baltas, bet palēkos toņus nemaz. T.i. – kas tā par domāšanu, ka vai nu tagad jāraksta katru dienu visu mūžu vai arī 30 dienu izaicinājumā piedalīties nedrīks. Tas būtu tā, it kā tev kāds prasītu piedalīties talkā, lai uzlabotu lietas tev apkārt, bet tu atbildētu, ka nav vērts, jo vai tad nu tu pēc tam visu mūžu ņemsi un talkosi. Un tā kā netalkosi visu mūžu, tad nav vērts piedalīties arī kādā talku sprintā.
Turklāt es vairākas reizes uzsvēru, ka nav obligāti jānopublicē katru dienu. Ja sanāk, forši. Nesanāk, nekas. Nopublicē 15, 10 rakstus. Uztver, ka 30 dienu rakstīšana ir “rakstīšana”, nevis publicēšana. Kopējā pamatdoma šim visam bija motivēt sevi vairāk piedomāt pie tā, ka kaut ko jāuzraksta. Citam labāk nostrādā tas, ka kaut ko jānopublicē, citam tas, ka vienkārši jāparaksta kaut ko lielākam rakstam. Individuāl izaicinājums taču.
Un kas attiecas par sūdrakstiem – kā tu nosaki kurš tāds ir un kurš nav? Piemēram, man blogs ir domu izpaušanas laukums, kur varu rakstīt visu ko iedomājos. Īsus rakstus, garus rakstus, ielikt bildi, ielikt saiti uz YouTube. Es neesmu pētnieciskais žurnālists, kuram vajadzētu katru rakstu tādu, ka pēc tam var pretendēt uz kādu balvu.

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.