Vinnijs domīgi iekurbulēja savu Mercedesu un izbrauca Pūxa Priedēs. Viņš apstājās krustcelēs un sāka lēnām domāt, kurp lai dodas. Visbeidzot viņš nolēma doties pie Trusīša un saķemmēt tam ausis pat to, ka tik ilgi nedeva viņam doku par lapu pārstrādi.
Pie Trusīca alas stāvēja no visām pusēm apdauzīts zapiņš ar izsistu priekšējo stiklu. Vinnijs izlīda no sava Merša, durvis automātiski aizslēdzās, un lācīc kritiski uzlūkoja Trusīca braucamo. Viņš mazliet pieskārās tā priekšējai kreisajai riepāi. Pēc šamās darbības zaparožecs momentāni sasvērās uz otru pusi. Pūx nopūtās un piegāja pie Trusīša alas.
- Trusīc, tu mājās? - viņš pavaicāja alai, no kuras nāca vāja bet pazīstama puvušu kāpostu smaka.
Trusīc neatbildēja.
- Daffaj, breako uz čatu ātrāk, - pieprasīja Pūx.
Ala atsaucās ar šaušalīgu klusumu. Puvušu kāpostu smakai piebiedrojās svaigu burkānu smaka.
Drīzumā no alas parādījās no sākuma drebošās Trusīca ausis, bet drīz pēc tam arī pac to īpašnieks, kurš, acīmredzami, nolēma, ka atbildēt Vinnijam, ka viņa patiesībā nemaz nav mājās būtu vismaz nekulturāli.
- Sveiks, ausainais, - noteica Pūx laipni, ar domu - pasveicināja Trusīci
- Sveiks, Pūx, - noteica Trusīc izbijies. - Ienāksi?
Pūx paskatījās uz Trusīci un tas saprata, ka ienāks Pūx arī nelika sevi gaidīt un ļoti ietrenēti ielīda alā.
Alas vidū stāvēja apskrāpēta EC1840 ar melnbalto monitoru, bet tam blakus stāvēja izcils Zuxelis, kurš jautri mirdzēja ar visām savām lampiņām un LCD monitoriņiem pēc kārtas.
No pārējām mēbelēm tur bija salmu kaudze (kur gulēt, attapīgi nodomāja Pūx), mučele ar puvušiem kāpostiem un liela bufete, uz kuru tad arī Pūx sakoncentrēja savu skatienu.
- Gribi iebiesināto pienu? - ar cerību pavaicāja Trusīc.
- Nea, paldies. Alu bi labāk.
- A alus nav... - ar izbīlī balsī noteica Trusīc.
- Nu tak atnes to, - ietrenētā balsī paziņoja Pūx, stumdams Trusīci tuvāk izejai.
Kad Trusīc pazuda no redzesloka, viņš vienaldzīgi pārlādēja ECku, nepievērsdams uzmanību tam, ka Trusīca BBSkā kautrīgi, lai nenolietu nekā lieka, rakājās lēnīgs useris.
Pēc tam Vinnijs izrāva no ECkas Zuxeļa vadu, kura vadi bija notīrīti ar Trusīča regulāri asinātajiem zobeļiem, un tikpat vienaldzīgi iesprauda tos rozetē. Modems atbildēja ar izbrīnītu pīkstienu un kaut kādu ne pa tēmu šņākoņu. Vinnijs noklepojās no dūmiem un izrāva vadu no rozetes.
Pēc tam EC1840 atkal tika ieslēgta un Vinnijs ar apmierinājumu sirdī, bet izbrīnu acīs nosecināja, ka modems vairs nestrādā. Pēc šamā varoņdarba viņš kā nekas nebūtu noticis devās pie Trusīča bufetes un izhavoja visas burkas ar medu un iebiezināto pienu, kā arī trīsdesmit divus kaut kādas garšvielas tūbiņas un griķu paku, bet to jau piespiežoties.
Parādījās Trusīc ar alus pudeli.
- Ā, paldies, - izteicās Pūx un alus sekoja visamiepriekšminētajam uzturam. - Jā, - noteica Pūx lēnīgi. - Tev BBS čo ta nefuričī, - Trusīc ķērās pie sirds. - Es tev zvanu, a savienoties nekādi nesanāk... - paskaidroja Pūx, izlejot Trusīcim un deguna to, kas palika pāri alus pudelē.
Pūx necentās izlīst pa turieni, pa kurieni ienāca, bet gan akurāti, lai nesagrieztos izsita loga stiklu un žiperīgi izkāpa ārā. Viņam vēl aizvien no atmiņas nebija izgaisusi epizode ar iesprūšanu alā pagājušo gad pa pjaņiem.
Viņš iesēdās Mercedecā un devās savās darīšanās.
Dzenoties garām Ozolam viņš nikni iespieda grīdā akseli. Bites viņu uzskatīja par profesionālu aizsardzības pret medus nesankcionētu kopēšanu uzlauzēju, Copyrighta (kā zināms tas nozīmē "nokopēts pareizi" vai arī "nokopēts pa labi") pārkāpēju, līdz ar ko visvisādi nemīlēja.
Vinnijs pieripināja pie mājas, uz kuras durvīm bija uzrakstīt "Do not Ent...", kas, kā visiem skaidroja Sivnz, nozīmēja apmēram to pašu, ko iepriekšējā zīmīte, tikai angliskā tulkojumā.
Viņš apstādināja auto un maigi piespieda signālu.
Tūdaļ pa durvīm izlēca Sivnz ar diviem gaisa baloniņiem - zilu un sarkanu un laimīgs sāka lēkat uz vienas kājas, ar domu uz vienas ekstremitātes, ar domu..., ai kāda starpība.
- Vinnij, Vinnij, - priecīgi iespiedzās Sivnz, - cik es esmu priecīgs, ka tu atnāci, ar domu - atbrauci! Ato mans COMPUTERZ (Sivnz vienmēr šo vārdu centās izrunāt rūpīgi) pakārās aizvakar..., tas ir - aizaizvakar. Un tiesa vai nezinu, ko nu darīt. A spēlītī uzrakstīji?
- Kādu vēl spēlīti?
- Nu to, kur sivēns vāc tādas baigi foršās ozolzīles...
- Kāds vēl sivēns? - izbrīnījās Pūx. - Neesmu neko tādu rakstījis...
- Žēl, - necik nenoskumis paziņoja Sivnz. - Es jau visiem apsolīju IZPLATĪT (ar šo vārdu Sivnz vienmēr aizvietoja vārdus "aizpūst", "aploadot" un citus šādas nozīmes terminus)... Gan Pūtsei, gan Kengai, gan Trusīcim, gan arī Kristopheram Robinzam. J Jā, viņš šodien bija atbraucis ar Īyā. Par tevi vaicāja.
- Ko vaicāja? - saausījās Pūx.
- Da tā, figņu visādu. Kā dzīvo, kā sieva, bērni... Ai, ko es te? Vaicāja vai neesi man IZPLATĪJIS kādu spēļuku... Un visādu citādu tamlīdzīgu drazu vaicāja.
- Labi, Sivnz, ša tev digerus uzlikšu. Uzspēlē pagaidām.
- Digerus... - iešņukstējās Sivnz. - Es jau pagājušajā nedēļā trīs dienas pēc kārtas viņu dzenāju... Pat no ķebļa nokritu. Vo - siņaku uzdauzīju... Daffaj akranoīdu labāk uzliec. Vai princi. Of persija.