Vinnijs vienā mierā pielaaczoja pie sava modema un pataustīja to ar ķepu. Modems bija karsts, tik pat karsts, kā Vinnijs pēc pagājušāgada Lielajām Bišu Medībām Uz Lācīci Pūxu. Vinnijs aizvilkās līdz virtuvei, samitrināja dvieli un novietoja to uz minētā modema.
- Atdziesti, atdziesti ātrāk! - lūdzās viņš balsī. - Borland C++ 7.82 jāsūc
Neskatoties uz bazariem, modems i netaisījās atdzist nepieciešamajā ātrumā.
Vinnijs Pūx atkal devās uz virtuvi un piepildīja spaini ar ūdeni.
No paša rīta, Tīģerīc, dodoties pie sevīm uz Meža Telefonu Centrāli, pie Trīs Priedēm ievēroja visnotaļ un ļoti dīvainas pēdas - tās bija līdzīgas kaut kam Piemēram tam, ka Vinnijam Pūxam šai vietā pārsprāguši resori un atlikušo nepaveiktā ceļa daļu Pūxa mersis lēkāja uz vēdera kā Kenga. Vai arī - ka Trusīc ir valkājis šurpu turpu milzonīgu kāpostu maisu. Bet kāpostus sen jau visus novāca tauta, Trusīci nebija iespējams atraut no tā BBSkas, bet ieaicināt viņu lauksaimnieciskajos darbos vispār bija nereāli.
Tīģerīc izplatot visapkārt Rookoņu, nopētīja pēdas, veica kaut kādas nenosakāmas kustības ar saviem pleciem un sākot mētāt asti visos iespējamajos virzienos, ļepatoja tālāk.
Pie pašas Centrāles viņš atklāja vēl dīvaināku pasākumu: krūmu biezoknī, kuru Pūtse bi nosaukusi par Angļu Zālāju, bija izveidota tāda kā eja, piedevām vēl arī bija izlauzti tādi kā ne pārāk mazi kociņi.
Tīģerīc uzmanīgi aplūkoja apkārtni un sāka ļepatot uz durvju pusi.
Uz durvīm karājās kauč kāda Pūtses skricelēta zīmīte. Tīģerīc lasīt nemācēja, tāpēc necentās salasīt to, kas tur rakstīts, lai nesanāktu kā vakar nē, bet kā agrāk.
Viņš devās iekšā. Padzērās no čaiņika. Un tad un tad piezvanīja Kristopheram Robinzam.
- Sveiks, sveiks, Tīģerīc. - noteica klausule KR balsī.
- Es ķipa, - Tīģerīc kā vienmēr sāka par lietu. - Te zīmīte no Pūtses - baruc. Jāizlasa.
- Pac nemāki, ko? - indīgi noteica trubiņa.
- Māku, bet slinkums.
Sakarā ar paaugstināto interesi, KR ieradās pēc desmit min.
- Kāda ta zīmīte? - jau uz sliekšņa noaurojās jamais: durvis taisījās uz iekšu un KR zīmīti nepamanīja.
- Da eku šamā. - Atteica Tīģerīc, gremojot ar pilnu atdevi Kaut Ko - jautājums, ko tad Tīģerīči ēd, nebija noņemts no dienas kārtības.
- Un viss? - vīlies pavaicāja KR.
- Un kas tur? - pieklājīgi atvaicāja Tīģerīc.
- A te rakstīts: "Lasiet otrā pusē. Pūtse". Ā! Lasiet otrā pusē!! Kā ta es uzreizi neiedomājos
Zīmīti noplēsa un fiksi tika izlasīts tas, kas rakstīts otrā pusē:
"Dziļās sakarā ar neilgstošu atrašanu līdz brīdim šim nezināmam zvēram, kurš izmēro lielais, uzskatu par savu dziļu saprātu emigrēt uz Blakus Mežu, kā pirmrindniece no Meža Inteli (ilgas un garas uzslavas Pūtses virzienā un inteliģentas bet rupjas lamas augstākminētā zvēra virzienā).
Ar cieņām.
Pūtse."- Pūtse! Zvērs! Blakus Mežs! - izkliedza Tīģerīc kā nenormāls un anarhistiski sāka vicināt strupo asti.
- Tīģerīc par kāāāādddu viņņņāaa zz z vēeēē rruu? - izbijās KR.
Ar tupu urdzēšanu, kuru, kā likās, atskaņoja viss Mežs, pār Centrāli nolaidās milzīga tumša ēna
Vinnijs tikko kā bija sācis sūkt Borland C++ 7.82 bibliotēkas, kā sakari aprāvās, bet modems paziņoja, ka karjeru tas vairs nagrib.
- Kas i ko?! Viņi tur afigeļi galīgi? - izbrīnījās Pūx un pacēla trubiņu.
Tur viņu sagaidīja zārcisks klusums
Pūx apvainojās, paraustīja vadu, bet tlf sakari neuzlabojās. Klusēja arīdzan visas pārējās četrdesmit trīs līnijas.
Viņš apvainojās vēlreiz un devās pie Kengas.
Kenga un Roo nodarbojās ar to, ka spēlēja, pēc viņu domām ļoti interesantu spēli: sacentās, kurš ātrāk Nortonā atzīmēs failus sekundē. Kenga piespēlēja Mazulītim Roo ar māmiņas mīlestību. Roo ar zvērīgu niknumu apspēlēja māmiņu un ļauni priecājās, kad tā "Ins" vietā nospieda "Del". Par taustiņa "+" eksistenci laimīgā ģimene zināja, bet sevišķu vērību tam nepievērsa.
Durvīs atskanēja zvans.
Kenga noslaucīja rokas un devās atvērt. Tur stāvēja noRoopējies lācīcic Pūx ar nez kāpēc līdzi paņemtu DB25 štekeri rokā, ķipa female.
- Kenga tev iebiezinājums, ar domu iebiezinātais piens ir?
- Ir protams mīļais Pūx kas noticis
- Nekas. - atteica Vinnijs. - Es tā - vienkārši gāju garām un iedomājos, moš Kengai ir trīsdesmit astoņas kastes ar iebiezīnāto pienu.
- Trīsdesmit astoņas? - Kenga sarauca pieri un atdabūja no priekšējās somas (vienīgās somas) biezu uzskaites grāmatu. - Jā ir it kā laikam tomēr gan ka jā. - mazliet šaubīdamās viņa pateica. - A kam tev?
- Da tā pat. Klau, Kenga a Kenga, tev telefons strādā?
- Telefons? - pabrīnījās Kenga. - Protams, ka strādā Roo, mīļumiņ, Pūxam piezvanīt vaig!
- Man nevaig! - sāka protestēt Pūx. - Es tāpat vien
- Roo mīļumiņ Vinnijam nevajag zvanīt! Pārbaudi vienkārši telefonu!
- Nefuričī, mauka, - pateica, tikko kā durīs parādījies Roo. - Kluss kā dirsā.
- Roo mīļumiņ, - Kenga sāka nu jau stingrāk sacīt. - Ko es tev teicu par sliktiem vārdiem un grimasēm? ja tā lamāsies, tad, kad izaugsi, paliksi par tādu pašu kā Sivnzu vai Trusīci. Vēlies kļūt par tādu distrofiķi? Vēlies, Roo mīļumiņ?
- Da ej ka tu, - atcirta Roo un noslēpās mājas dziļumos.
- Viņš man tā klausa, - ar lepnumu balsī noteica Kenga.
No mājas iekšām sāka vilkt pēc kaut kādas tizlas zālītes - ņito marihuānas, ņi to hašiša.
"Murgs", - nodomāja Pūx. - "Laikam tā"
- Nu es varbūt došos? - paprasīja viņš nezkāpēc ļoti žēlanaini.
- Brauc gan, Vinnij, - atļāva Kenga. Durvis aizcirtās.
"Dīvaini.. Kengai arī phone nešarī..", aizdomīgi štukoja Pūx. - "Te kaut kas nav kārtībā."
Viņš iesēdās Mersī un devās uz Meža Telefonstacijas pusi.
Tai pašā laikā pavisam citā meža malā Sivnz devās pastaigā. Uz viņa kreisā pakava bija piesiets gandrīz caurspīdīgs, kuru pagājušajā mēnesī bija piepūtis pats Vinnijs Pūx, bet labajais turēja milzonīgu ozolzīli (tiesa, gan mazliet iepuvušu), kuru tas gribēja uzdāvināt Īyā par pasviesto ideju par jaunās progzas "Ozolzīles bez Problēmām" krackošanas ideju. Softu, ja kas, izveidoja jaunais kompānijas "Cūciskais dizains" meitas uzņēmums, kjurš dislocējās mežā RukšuPole. Viņš šo softu bija dabūjis kā demo, bet nu uzkrackot šausmīgi sagribējās.
Īyā kā vienmēr atrada pareizo risinājumu, pasakot priekšā, ka parole ir rukša nagu skaits pakāpē šnukurā esošo caurumu skaits, to biš - 4 pakāpē 2 jeb sešpadsmit. Sivnz gan varēja vieglāk atminēties ciparu nekā šo sarežģīto vārdu.
Sivnz tā arī izdarīja un viss aizgāja. Pēc tam Īyā paziņoja ka viņam ir dz. d. un jādāvina šis tas arī viņam. Tādi paziņojumi no Īyā parādījās katru mēnesi un Meža iedzīvotāji lēnām pie tiem sāka pierast un beidza vērst uzmanību uz šo apstā
Labi, es mazliet novirzījos no tēmas.
Vopšem - Sivnz ļekatoja pa mežu un pēkšņi ieraudzīja Milzonīgi Lielu Bedri. Bedri, kurai tur atrasties envajadzēja.
Sivnz no sākuma spēcīgi izbijās, tik spēcīgi, ka viņa baloniņš aizlidoja nafig zilajās debesīs.
"A ko es te vispār? Te nav ko baidīties (ja nu vienīgi vilkus; pasarg dies). - nodomāja Petačo.. ar domu - Sivnz. - Es tikai pastīšos. Aiztikt taču es nekā neaiztikšu, ne?"
Pēkšņi milzonīgi liela tumša ēna nosedza Sivnzu no augšas, kā naktī, kad Sivnziem nevaig vazāties pa mežu un labāk sēdēt mājās un skatīties "Ar labu nakti, Sivnzi".
- Kura ir labākā programmēšanas valoda pasaulē? - viņam pavaicāja no kaut kādas tur augšas drausmīgā basā.
- Neesmu CŪKAS! Liellopu!!! - paziņoja Sivnz, kuram no bailēm visas drēbes saslapa, it īpaši tās, kuras bija zem jostasvietas.
- Stulbais vepris, - noteica no augšas. - Es prasu, kura programmēšanas valoda ir viselītākā!
- As-as-as-as-as-as-assemblers, - pateica Sivnz, drebot tā, ka ozolzīles satrupējušās iekšas skanēja uz vella paraušanu un izdalīja smirdoņu.
- Tas ir loģiski, bet es par strukturētajām valodām prasu! NU? Saki fiksi, citādi apēdīšu!
- Papapapapapa - no bailēm Sivnz nespēja pateikt ne vārda. Viņš atcerējās (no Pūxa stāstiem), ka labākā kodēšanas valoda ir Paskāls.
- Skaidrs. - rezumēja no augšas. - Gudrs ruksis. Lasis. Eh es jūs visus!