Sivnz ne pārāk labi atminējās to savas dzīves posmu, kura laikā viņš skrēja (ļekatoja) cauri visam Mežam. Viņš uzdrošinājās apstāties un atskatīties tikai, noskrējis kilometrus divus.
Tālumā, vakara krēslā sarežģīti ievērojama, lēni un cēli devās projām maigā ziloņa mugura, kura sniedzās līdz Pašu Augstāko Un Vecāko Meža Koku galotnēm.
"Bubulis!" - Sivnzam momentāni cauri tam, kā viņam nav (respektīvi - smadzenēm) izšāvās doma. "Bet kāpēc te? Pie mums taču Bubuļi nedzīvo!"
- Ei, cūka! - pēkšņi viņu kāds, kurš atradās mazliet iesāņus, pasauca.
Sivnz apgriezās un ieraudzīja sanitārus un viņu mašīnu. Ka tie ir sanitāri, Sivnz uzminēja. Jo uz autotransportlīdzekļa sāniem bija diez gan šķībs asinssarkanas krāsas krusts.
Viņš paklausīja un pietuvojās tiem, lai arī pakaļkājas viņam vairs neklausīja.
- Bubuli neesi redzējis?
- Bubuli neesmu redzējis, - nez kāpēc Sivnz pārliecinoši atbildēja. - A kam viņš jums?
- Ta mums viņš nafig nav vaidzīgs, - atsaucās balss no autotransportlīdzekļa. - Tas mērglis nezkāpēc no zooloģiskā dārza izmuka. Baroja slikti, vai? Otro nedēļu meklējam.
Sivnz saausījās.
- Lūk, Blakus Mežā, - turpināja balss no autotransportlīdzekļa. - Tas kretīns cūku kūti izspārdīja. A runā, - paziņoja balss no autotransportlīdzekļa sevišķi biedējošā balsī, - Runā, ka visas cūkas aprijis.
- Aaaaa A viņi tagad kādi? - pavaicāja Sivnz, nezkāpēc ar pēdām jūtot, kā dauzās sirds.
- Kas kādi?
- Es prasu - tagad viņi izcili nikni un ļauni?
- Izcili niknu un ļauni, - apstiprināja balss no autotransportlīdzekļa. - It īpaši šai gada laikā Bubuļi ir izcili nikni un ļauni. Daži pat sajūk prātā. No niknuma un ļaunuma. Vot čitais, piem. Arī sasviestojies. Klimst pa Apvienoto Mežiu Savienību un visus biedē, ka apēdīs, ja nesāks spiest uz Turbo Paskālu. Visus Mežus apstaigājis jau. Nu labi, cūka, mums Bubulis tad jāķer takš bezmazvai apmēram tā kā nesaprastu un nebūtu ierubījies
- Ar tīklu-tīkliņu ķersit? - painteresējās par Bubuļu ķeršanas metodēm Sivnz.
- A nafig ar tīklu-tīkliņu? Ar raķeti "Mežs-Mežs" dirsā un kajuk Medības. A tu, cūka, domā ka mums viņš bezmazvai apmēram tā kā tu nesaprastu un nebūtu ierubījies apakaļam uz zoo viņu jāt?
Aizbraucot, autotransportlīdzeklis panāca to, ka Sivnz sāka neizmērojami klepot sacelto putekļu mākoņu ieskauts.
Atklepojies, Sivnz paskatījās aizbraucošajiem no dibena un, nez kāpēc ar asarām acīs, noteica:
- Zvēri! Iznireļi! Sadisti nelaimīgie. Kaut jūs pašus ar to raķeti dirsā
Nez kāpēc viņam palika Bubuļa ļoti un visnotaļ žēl
Vinnijs Pūx sēdēja mīkstajā apsildāmajā un ergonomiskajā plīša klubkrēslā un ar visām četrām ķepām bija apķēris medus burku. Uz viņa purna bija acīmredzamas iepriekšminētā produkta un saldkaisles pēdas.
- Sveiks, Pūx, - noteica Sivnz scumīgi.
- Sveiks, Sivnz, - noteica Pūx, nemaz i nedomādams pavaicāt kas par lietu un atrauties no savas medus burkas.
- Bubuli ķersta, - noteica Sivnz, sataisīdamies uz bimbāšanu.
- Ļļļļoti labi, - noteica Vinnijs Pūx, iegremdējot ķepu burkā. - Medus, tātad, veselāks būs.
- Vinnij! - noteica Sivnz histēriski. - Viņu takš ar raķeti dirsā.. un tas, kā viņu.. kajuk!
- Un tas labi. - noteica Vinnijs apmierinātā balšelē. - Tas nozīmē, ka Bites vēl vairāk medus saražos. Brī [žaga] Brīnišķīgi.
- Vai tad tev nemaz viņa nav žēl??!?!!? - pavaicāja Sivnz.
- Ne pilītes. - ciniski atteica Pūx.
Medus beidzās. Un Pūx, neapmierināti nožagojies vēlreiz, noslaucīja ķepas klubkrēsla atzveltnē, šim nolūkam kaut kā jocīgi izliecoties.
- Jā, starp cicu, Sivnz. - pēkšņi pavaicāja Vinnijs. - Telephonz teff šancē?
- Ak, atstājiet mani vienu! - nokliedzās Sivnz un izskrēja no mājas, nikni elsojot.
- Histērisks ta sivēns. - noteica Pūx un pacēla telefona trubiņu.
Trubiņa dvesa pretī tieši tādu pašu klusumu kā agrāk.
Sivnz devās mājās, neievērodams ceļu. Viņam bija drausmīgi bēdīgi. Un žēl Bubuļa. Neskatoties uz to, ka tikties ar to viņš vairs nevēlējās. Sivnzu pārsteidza Pūxa aukstasinība attiecībā uz zvēru, kuru kajukos ar raķeti dirsā.
Sivnza šņukurinš bija kļuvis šausmīgi mitrs un no tā pilēja lielas cūciskas asaras. Visu ceļu Sivnz žēli šnukst-rukšķēja.
Pēkšņi Sivnz saprata, ka noteikti ir novirzījies no ceļa uz mājām un atklāja arī tādu faktu, ka atrodās pie Īyā dzelkšņu krūma. Tad nu viņš nolēma ierasties pie Īyā ciemā un izstāstīt par savām un Bubuļa bēdām.
- Sveiks, Īyā! - noteica Sivnz bēdīgi, ievērojis Īyā netālu.
- Sveiks, ruksīti Sivnz! - atteica Īyā savā melanholiskajā balsī.
- Īyā, Bubuli ķer.
- Bubuli? - vienaldzīgi pārvaicāja Īyā.
- Nu takš! Ar raķeti dirsā!
- Dirsā? Nekulturāli.. Tas ir tur, no kurienes apmēram aste aug? - Īyā nez kāpēc pēkšņi atminējās neseno notikumu ar savējo asti, kuru viņam norāva (rupji sakot ar tās pašas pakaļas gabalu) ļauni noskaņoti Panki. Pēc divdesmit minūšu pārdomām viņš beidzot atļāvās izteikt kādu frāzi - A varbūt tur arī slēpjās ilgi meklētā patiesība?
Sivnz sāka šausmonīgo raudāšanu, no kuras Īyā (atkal nezin kāpēc) uz sirdz palika siltāk.
- Kādi jūs visi, ruk, ļauni un, ruk, slikti ruk-ruk mūsu Mežā.. - balsī nodomāja Sivnz.
- Nusj? Aizgāja? - pavaicāja Kristpherz Robinz, izlienot no miskastes.
Viņam neviens neatbildēja.
KR uzmanīgi izrāpās no savas slēptuves un veļas mazgājamajā mašīnā ieraudzīja divas lielas Tīģerīča acis. KR atvēra durtiņas un Tīģerīc momentāni izleca ārā, sinhroni purinot nost veļas pulveri.
- Nu i zvērelis! - noteica KR.
- Kas tas b-bija? - raustot valodu, pusbalsī paprasīja Tīgerīc. Viņa aste drebēja ar īsu īsu periodu.
- Bubulis. Kas tad vēl? - Pateica KR, kasīdams no krekla nost pielipušo bēša krāsā esošu košļeni.
- Ko viņš n-no mums t-ta grib-bēja? - pavaicāja Tīģerīc.
- Kas to lai cin Kaut ko par labāko valodu prasīja.
- A n-n-naf-f-fig t-tu viņ-ņam pateici, k-ka lab-bākais ir sī? - ar aizdomām pavaicāja Tīģerīc. - es visu dzirdēju!
- A kas tad vēl?
- Es tev!!! - un Tīģerīc pacēla nagaino ķepu, lai vienreiz pa visām reizēm pārtrauktu KR mocības šai pasaulē, bet tomēr nespēja to izdarīt ar (lai arī kādreizējo) labāko draugu.
Tīģerīc programmēšanas valodās nebija necik zinošs, bet atcerējās kādreiz ar Vinnija Pūxa palīdzību iegūtās kontrabandas tapetes, uz kurām ik pa 16 centimetriem bija uzrakstīts kaut kas somiski. Kā Vinnijs stāstīja, tur bija rakstīts "Tubo Paskāls - tā ir maize".
- Daffaj ka uz psiheni piezvanīsim? A? Bubulis ta, kā izskatās, ir traks - piedāvāja Tīģerīc pēc demit minūšu ilgstošām pārdomām.
- Daffaj.
KR pacēlā tlf trubiņu un taisījās jau spiest pogas.
- Šaize telefons ta nestrādā! - noteica viņš, nometot trubiņu ar visu aparātu vienā no pieciem kvadrātveida telpas, kurā tie bija iegājuši, stūriem.
- Kā nestrādā? - Tīģerīc, klausot refleksiem, devās uz sadales skapja pusi. - Ak tu pipele, -pateica viņš, pēc kāda laika parādīdamies (ar neiztrūkstošo vadu murskuli zobos). - Nestrādā ņifiga. Visur fāzes vietā zeme
- A kā tu fāzi pārbaudīji?
- Kā kā? Ar zobiem!