Pēcis Beisikāns gāja pa ielu, mierīgi domādams savas domas. Likās, ka nekādi pārsteigumi nav gaidāmi.

Bet tad... Maija Saprātiņa no paralēlklases! Nāk pretī! Pēcis pašķielēja pa labi. Nama siena! Nevienas ieejas, pa kuru nozust veikalā vai kāpņu telpā. Pa kreisi pat skatīties nebija vērts. Tur bija iela, brauca automašīnas, bet Pēcis jau kopš bērnudārza laikiem necienīja cilvēkus, kuri ielu pāriet nepareizās vietās. 8Bija vien jāiet tālāk. Un Pēcis gāja! Galvu mazliet nodūris, pieri grumbās savilcis, lai izskatītos pēc cilvēka, kas dziļi gremdējies domās. Varbūt nepamanīs...

— Čau, Beisikān! — Pēcis izdzirdēja. Nācās tēlot pārsteigumu. — Ā-ā! Tā esi tu. Čau!

— Uz kurieni?

— Es, vai? Es tad... Es taisos aizlaist uz centru.

— Un ko tu centrā taisies darīt? Blandīsies vai iesi uz kino?

Pēcis Beisikāns nepavisam nebija noskaņots savos plānos dalīties ar Maiju Saprātiņu. Vai samelot? Nevar teikt, ka melot Pēcis nemaz nemācētu. Viņam bija gadījies to darīt un iznāca tīri ciešami. Taču melošanai bija vajadzīgs pārliecinošs iemesls, bet šoreiz tādu nevarēja atrast.

— Ne vienu, ne otru... Braukšu uz Skaitļošanas centru. Es tur šad tad programmēju ar ESM.

— Jā?! Kas tev lēcies? Vai skolā maz uzdod? Vai varbūt taisies uz matemātiķiem?

— Vēl nemaz nezinu, uz kurieni taisos, — Pēcis tiešām nezināja, — bet uzdot man uzdod kā visiem. Vieni iet uz peldēšanu vai, piemēram, uz filatēlistu pulciņu, bet es — uz programmēšanu. Un vispār programmēt tagad jāmāk katram cilvēkam.

Maija gluži sašuta.

— Kā tad, Beisikān! Ja es nemācos fizmatklasē, tad... tad es neesmu cilvēks!

Tādu reakciju Pēcis nebija gaidījis, tomēr saglabāja mieru un mēģināja paskaidrot:

— Tu arī varētu iemācīties. Tas nemaz nav grūti, un mateni tu taču tīri labi apjēdz.

9Pēcis Beisikāns to zināja, jo viņam bija nācies kopā ar Maiju piedalīties matemātikas olimpiādēs un — kas tur ko slēpt! — Maijai parasti bija labākas sekmes, kaut arī skolotājiem minūtes desmit bija jāpatērē, lai Maiju nomierinātu, jo viņa te paziņoja, ka uzdevums esot nepareizs, te pa visu klasi meklēja rakstāmo, te pieprasīja apklusināt blakussēdētāju, kas, pēc viņas domām, pārāk skaļi pukstot.

Mazliet padomājis, Pēcis piebilda:

— Tiesa, lai iemācītos programmēt, manuprāt, matemātika ļoti labi nemaz nav jāzina.

— Ē-ē! — Maija iesaucās. — Zinu es šito programmēšanu. Kaimiņu meitenei to jau māca. Sākumā viņi visi gaidīja, kas nu būs, bet izrādījās — ba-aigā garlaicība! Kaut kādus skaitļus no vienas skaitīšanas sistēmas pārveido citā un tad atpakaļ — vai kaut kas tamlīdzīgs — un visu laiku tik runā, cik lieliski, cik grandiozi, cik vērtīgi... būtu pastrādāt ar īstu ESM.

— Piedod, bet es strādāju pa īstam — pie programmas, kura patiešām būs vajadzīga. Protams, ja kaut kas derīgs iznāks.

— Tā nu es tev ticēšu! Katram sīkajam ļaus darīt ko patiešām vajadzīgu?!

— Kāpēc gan ne?! Nestrādāju taču pirmo gadu. Ne vienu vien programmu esmu sastādījis. Bija, protams, arī mācību programmas, bet bija arī gluži īstas, kuras pavisam normāli var izmantot. Bet, atklāti sakot, šī nodarbošanās man patīk, un es sagaidīt vien nevaru, kad atkal tikšu pie mašīnas.

To pateicis, Pēcis mazliet saminstinājās, jo no savas pieredzes jau zināja, ka par to, kas patīk, it sevišķi ja tas ir kas nopietns, ar meitenēm pārāk daudz pļāpāt nedrīkst. Sāks vēl izsmiet. Taču šoreiz Maijas balsī bija saklausāma pat interese.

— Oho! Var teikt, ka tu esi labi iekārtojies. Ar īstu ESM pastrādāt — tas nemaz nav slikti... Bet mums, parastajiem cilvēkiem, uz to jau nav ko cerēt.

— Nekas nevar būt vieglāk! — Pēcis aizrautīgi izsaucās. — Vari braukt man līdzi. Paspēlēsi ar mašīnu dažādas spēles, paskatīsies, kā es strādāju, un, ja gribi, arī tevi varu iemācīt programmēt.

— Ha-ha-ha! Pēcis Beisikāns učuka lomā! Te jau pat kompjūteriem jāsmejas. Bet paskatīties jau var. Braucam arī.

Un tā Maija Saprātiņa nokļuva Skaitļošanas centrā.