#051

Kāds īstais vārds,
Kad esi tāds?
Tāds, cerīgs naivi.
Vismaz tev tā liekas - naivi.

Kad viss, ko domā
Savā somā
Ir - kāpēc ne?
Jā, kādēļ gan ne?

Tev zaudēt vairs nav ko,
Un tu to veikli izmanto.
Tu domā - labi!
Bet, ko tu dari?

Tu nemāki, tu saproti,
Ka piesist kanti neproti,
Un nākamā ir apziņa...
...nē....nākamā ir neziņa...

Un, tomēr, parasti,
Kad viņu ieraugi,
Tu saki: "Sveikiņi!"
Un gūsti atbildi.

Un rezultāts ir tāds:
...nu būtībā nekāds.
Tu centies pārsteigt viņu
Un uzsākt saruniņu.

Tu jūties tā kā daunītis,
Kā maziņš, maziņš nazītis
Un tēmas ievadi uz laimi
Un kaut ko no tā visa gaidi.

Ek, izskaties tu slikti,
Ek, izmisumā krīti,
Ek, nespēj pateikt, ka viņa cool-a,
Ek, pāri ceļiem tev ir jūra.

#052

Tev var būt
Piederēt
Katrs vīrietis šai pasaulē
Katra sieviete
Katrs pasaules nostūris tiks apzeltīts
        ja tur kāju būsi spērusi tu
Parādi man vēl kādu, kas atteiktos
        mirt tevis dēļ,
        dzīvot tevis dēļ,
        nogalināt tevis dēļ,
        atteikties
        pielūgt,
        kļūt par kropli,
        muļķi,
        rāpot,
        bēgt,
        dzert urīnu,
        sāpināt mīļoto
                tevis dēl.
Jel vienu parādi
Un neskaties uz mani
Kādu citu
Bez manis
Es esmu niecība, jā
Bet vēlos tāds arī palikt
Dari, kā gribi
Jo tev visu piedos
A man vienalga
Tu vari mirt
Jo man tu neesi nekas
Kā ikdienišķā saule
Pat saule man nozīmē vairāk
Man tevis nevajaga
Tieši tāpēc, ka tev mani vajaga.

#053

Kā

es svīstu zem spilvena
kurš sedz manu galvu
seju
man sāp
man trūkst elpas
man ir žēl
kā lai es laboju visu lauzto
un ne tikai savu vārdu
uzticību
dzīvi tavējo
kā lai dzēš ko esmu radījis
bailes
sāpi
kā lai atjauno ko esmu dzēsis
smaidu
laimi
prieku
kā lai atmaina atpakaļ
        pelēcību
                (tagad - tumsa)
        sauli
                (tagad - mākoņi)
        troksni
                (tagad - klusums)
        murgu
                (tagad ir realitāte)

#054

VARBŪT ŠIS TEV PALĪDZĒS
VARBŪT LIKS TIKAI JUSTIES LABĀK
VARBŪT LIKS TIKAI PASMAIDĪT
BET VARBŪT VISUS TRĪS

oi
sorry
nē
paga
idioc
es tā negibēju
nē! tpfu!
es tā domāju
es tā gribēju
bet laikam ne tagad
bet, kad tad vēl?
neteikšu: "Aizmirsti"
jo tā takš ir tiesa
to tāpat es Tev pateiktu
         kādreiz
bet viss, ko tas deva
ir tas pats, kas agrāk
viss iet atkal vecās sliedēs
vairs nav, ko darīt
ir
bet es nezinu
nemāku
vienmēr esmu palicis te
pie šī
varbūt tas arī nav paticis?
varbūt tāpēc viss arī ir izjucis?
bet tas ir stulbi
es varēt Tev pavaicāt:
        "ko tagad?
        ko Tu vēlies tagad?"
tas būtu muļķīgi
bet tas jau ir muļķīgi
es tāpat tagad jau jūtos tā -
        muļķīgi
tāds es tagad esmu
nevajadzēja teikt
nevajadzēja klusēt
bet, ko vajadzēja?
palīdzi
nāc pretim
es Tev to lūdzu
iesaku
jo citādi Tu to nezināsi
bet es zināšu
un būs atkal tāpat kā agrāk
bet vajaga kaut ko savādāku
kaut ko
citādāku
lai būtu, ko turpināt
ko glābt
ko papildināt
        ko uzlabot
                lai nevajadzētu palikt turpat,
                                                kur vienmēr

#055

nokāp no maniem pirkstiem,
es nevaru elpot.
es gribu ārdīties,
ar nelabo dejot!

jo vairāk es daru Tev,
jo vairāk es mirstu
es prasu - tu klusē,
kaut jel vārdiņu bilstu!

kliedziens plosa iekšas,
tas apēd manu sirdi.
es alkstu pēc Tavas miesas
un apmīzt Tavu bildi.

tas vakars bij labs -
mēs abi bijām šmigā.
tas bija seksa bads
tas bija...
        ... jā tas bija...

taču,
        bet,
                tomēr.

tikai muļķis spēj ticēt
kaut kam vairāk kā Tev,
tikai muļķis spēj ticēt,
ka kaut kas vairāk maz ir.

sabāzts atpakaļ it viss,
ko Tu izvilki ārā.
vai tas kādu tagad piš?
kādu no tā lielā cūku bara.

nāc šurpu, es gribu,
es takš gribu Tevi...
...sašķaidīt pret stabu,
pret šo bezcerības sienu.

progress tek atpakaļ
kā pasviests akmens,
tam mani ir jāsamaļ
un jāizrauj manas saknes.

ja es būtu nams,
melns ar rozā punktiņiem,
mani tomēr izvarotu laiks,
ūdens ņirgtu par maniem pamatiem.

paslēp mani aiz meliem,
aiz salauztas sirds.
paslēp un tad pasaki viņiem,
ka mūsu mīla ir mirusi!

#056

melni putni lido
gar zemi
zemu
knapi virs kokiem
viņi ir akli
tāpēc nav jēgas lidot augstu
viss, kas tiem nepieciešams - lidot
dzīvot
lūk,- viens atpaliek
un tad
izdvesis sāpju kliedzienu
nokrīt
bet cits jau ir ieņēmis viņa vietu kāsī
un tikpat sparīgi vēzē spārnus
tā tiekdamies uz priekšu
tā lidodams
tā dzīvodams
lai cik akli viņi nebūtu
lai cik melni viņi nekļūtu
viņi lido
kāsis lido, ne viņi
kāsis - viņu dzīves jēga
tā ir viņu dzīve
pēc kāda laiciņa paliek vairs tikai četri
četri melni, akli, vientuīi
un piekusuši
bet nezina viņi, ka ir vieni
viņiem tas nav jāzina
jo četri arī ir kāsis
viens arī vēl aizvien būs kāsis
nožēlojama, bet cienījama
kāša atlieka
un pat tad, kad nomirs arī tas
kāsis paliks
un nomirs
daļa nomirs
kāša pēdējā daļiņa
visizturīgākā
pēdējā cerība
lai arī melna
akla
nogurusi
kā vienmēr
nomirs
bet, lūk
tur jau ir jauns kāsis
kurā ir par vienu putnu vairāk
par vienu nelaimīgo vairāk
un šis kāsis dzīvos ilgāk
lidos tālāk
vienu likteni ilgāk
vienu likteni tālāk

#057

perfekts mazs sapnītis
no tiem kuri sāp visvairāk
es jau biju aizmirsis kā tas ir
nu gandrīz
neviena ko vainot
vienmēr viens un tas pats
atver acis
pamosties degot
vajadzēja Tevi zaudēt lai saprastu

esmu sašķaidījis
savu veselo saprātu
vienotību
to kam ticēju
to kas bija vēl atlicis
visu savējo
visu patieso
beidzot jāsašķaida sevi
nezinu ko lai vēl es daru

paslēpies cerībā un skumjās
vēl aizvien nespēdams kaut ko labot
vērodams tukšumu kur biji reiz Tu
vērodams to sadegot
noteikti un sistemātiski grimstu
es taču zināju ka nodošu
uzticību
dod es to metīšu prom
pēc visa ko esmu izdarījis
ienīstu sevi par to kas esmu kļuvis

es centos
es padevos

#058

Kūts

pasaule ir cūka, tas viss ir zudis.
tu nospļaujies pat tad, ja aizskrien melns sunis.
laiks neārstē, tas neko nevērš uz labu,
tas tikai sāpina un rada Tevis badu.
es kliedzu un čukstu un klusēju es:
"vai kaut reiz kaut kur uz šīs pasaules
nevarētu būt beigas laimīgas,
jo īpaši, ja tās tiek ļoti, ļoti gaidītas?"

#059

Dzīvoklis bez ērtībām
Bet tas ir viss, kas man pieder
Mēbeles ir vecas
Paaudžu paaudzēm lietotas
Logs svaigi nomazgāts
Bet, ko tas līdz, ja aiz tā ir
        ķieģeļu siena
Un dubultas durvis
Ar dubultām atslēgām
Aiz kurām paslēpties
No citiem
No sienas
No lietus
No ziemas
Vienatā
Vai divatā
Aiz kurām piedzerties
Aiz kurām neviens netraucēs
Telefona nav
Un nevajaga
Man ir peidžeris
Cūka
Jā, man ir cūka
Privātā
Personālā
Uz ko kliegt
Ar kuru parunāt
Bet
No kuras neaizmukt
Kas neatbildēs
Kas jābaro
Jo tā cūka esmu es
Man ir meitene
Iedomāta
Jo nav te
Nē
Viņa ir
Viņa eksistē
Viņa pat zin, ka esmu es
Viņai es varu piezvanīt
Bet tas ir viss
Jo viņa dzīvo tālu
Ne Rīgā
Un man nav naudas
Lai pabūtu ar viņu
Varbūt viņai es neesmu vienīgais
Varbūt viņai neesmu vispār
Un nevajag
Ja viņa negrib
Man vienkārši nav viņa visa
Man ir viņas telefona numurs
Man ir viņas balss
Dažas vēstules
Un viss
Gandrīz
Te es varu padomāt
Paskumt
Vienatnē
Vai divatnē
Būtībā vienatnē
Kā vienmēr
Un mūzika
Ko klausīties
Kā vienmēr
Kā piecus gadus
Viena un tā pati mūzika
Kuru klausos jau piecus gadus
Un klausīšos, acīmredzami, vēl vismaz tikpat
Un tad vēl tikpat
Kaut mirt esmu jau sācis
Es sāku mirt tikko kā piedzimu

#060

es redzēju savu tēvu pēc tam
"Kāpēc?" - es viņam pavaicāju
viņš bija stiprs cilvēks
bet ne pietiekoši
viņš pasmaidīja
kā vienmēr
smaidīt - to viņš prata
bet acis nespēja vairs
nē, tur vairs smaida nebija
tur bija skumjas
neizpratne
vēlme tikt saprastam
"Viss būs kārtībā."
un balss viņam bija tāda pati
tikpat pārliecinoša

es redzēju savu māti pēc tam
"Kāpēc?" - es viņai pavaicāju
nekas neizmainījās viņas sejā
tā tikai sastinga
un acis
atkal acis pauda visu
viņa necentās smaidīt
necentās
jo zināja - neiznāks
acis
sapņainas
un tomēr
tajās bija sāpe
cerība
līdzjūtība
un apņēmība
"Viss būs labi."
acīs ieplūda mīlestība
un nomierinošs smaids
acīs

es sastapos ar savu māsu pēc tam
"Kā tu domā, kāpēc?"
acis
acīs
neizpratne
izbrīns
no sākumā arī sejā izbrīns
tad arī neizpratnes pilns smaids
galva mazliet noliekta
pa kreisi
uz leju
acīs - domu straujā gaita
un rezultāts
"Kāpēc kas?"

un man vienīgajam acīs
skumju asaras
es neesmu tik stiprs kā tēvs
manī nav visu mīkstinošās mīlestības
es nevaru vairs nezināt
es varu tikai vērot
un cerēt