laacz
lv // Visnotaļ smilškaste. Privātīpašums. Te vairs nav, ko rakstīt. |
2025-04-04 18:15 EET here
laacz lv // Visnotaļ smilškaste. Privātīpašums. Te vairs nav, ko rakstīt. |
2025-04-04 18:15 EET here
|
laacz tagad
klausās: 
Autora domas ne vienmēr sakrīt ar autora domām. © spectator Ir pagājuši 24 gadi un 3 mēneši un 3 dienas kopš mana mūža laimīgākās dienas Papildus 3356 maniem pļurkšķiem ir sapļurkstēti 33189 sveši pļurkšķi. ICQ: #58279153 (very rarely) MSN: E-mail: Mazās pustizlās ikoniņas aiz linkiem (ne visiem) arī šo to nozīmē. |
laacz'a anatomija
Faktiski, gandrīz jebkurš cilvēks, kurš ņemās pa Internetu, ir izjutis, vai arī izjutīs to diskomfortu, kuru rada šīs divas personības — reālais Es un virtuālais Es. Kāpēc šīs divas personības rodas, nemāku simtrprocentiīgi droši teikt. Un te tam arīdzan nav vieta. Labu laiku atpakaļ man likās, ka šo robežu esmu likvidējis — reālajā dzīvē biju tāds pats, kā virtuālajā un vice versa. Gāja laiks un sapratu, ka manu virtuālo Es zin simtiem reižu vairāk cilvēku, nekā to otru — reālo. Līdz ar to, ir radušās tādas kā neskaidrības un kļūmīgi pieņēmumi par mani. Lai sagrautu ilūzijas, esmu nolēmis kaut ko pastāstīt. Gan par sevi, gan par ar mani saistītām štellēm. Te nu provēšu pastāstīt par manu attieksmi un pieredzi (±) sakarā ar dažādām lietām. laacz un […]. Savā ziņā FAQ (B.U.J.) Pirms lasīt tālāk atrodamo, ir jāsaprot viena fundamentāla lieta — cilvēks dzīves laikā mainās un viņa paradumi, uzskati, attieksme un vēlmes līdz ar viņu. Tālab, pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika daļa (vai pat pilnīgi viss) neatbildīs tam cilvēkam, kurš es esmu reālajā dzīvē. Visticamākais, ka jūs tas mazliet samulsinās. Bet psicholoģijas studenti varēs smīkšķēt un pie sevis čukstēt: «Nu bet es takā teicu!» Audzis esmu nabadzībā. Divas jaunākas māsas, viens vecāks brālis. Tēvs klenderēja apkārt pa sievietēm (ja ņemt par argumentu kaudzi ar pusmāsām un pusbrāļiem) un uz māmiņas pleciem bija četru bērnu audzināšana un uzturēšana. Strādāja viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram, kam arī jāpateicas par sabeigto veselību un, ja godīgi, arī nerviem. Pēdējais jau tad bija manāms. Neiecietība un neretas uzkliegšanas. Fiziskas ietekmēšanas nebija ne no viena vecāka puses. Līdz ar ko, tika izsvītrota opcija «audzināšana». Tas viss tika atstāts bērnudārza, skolas, pagalma lielā bara rokās. Pašplūsmā. Nez, vai es izskatījos vizuāli pēc ne pārāk kruta puikas, vai kas cits tam par iemeslu, taču pagalmā nācās bieži kauties ar vietējiem krievu tautības puikām, skolā par mani vienkārši maksimāli ņirgājās. Izstrādājās klajš komunikācijas spēju trūkums un mazvērtības kompleksu kaudze. Protams, mans lielais brālis starplaikos starp sievietēm, bļaušanu uz / ar māti, dzeršanu, attiecību skaidrošanu ar tiem, kas viņam nepatika un policiju, bija pilns apņēmības iemācīt mani dzīvot. Caur minimālu aizstāvēšanu (lokālie čigāni mani neaiztika), lielām runām par «ja kas, pasauc mani…» un citām klaji pohujistiskām (pardon my french) metodēm. Pāris labi draugi, kas galu galā izrādījās ne tik ļoti labi, ne tik ļoti draugi vai arī ne tik ļoti izrādījās. Skatoties televizoru, idealizēto ģimenes tēlu, kuru centās iebarot caur dažādām filmām, man vienkārši likās stulbs. Dzīvē tā nenotiek un nekad nenotiks. Tas nekas, ka vēlāk sapratu, ka notiek gan. Un, ja tā notiek, tad tas ir vēl sliktāk par to, ja nenotiek. Viss, ko es no ģimenes dzīves zinu un pazīstu, ir mātes mīlestība. Lai arī caur asarām un skarbiem vārdiem, viņa tomēr mūs visus mīl. Tēvam es piedevu īsi pirms viņa nāves un tagad to nožēloju. Smagi nožēloju. Brālim es nekad neesmu piedevis. Tieši tāpat, kā es viņu nekad neesmu sapratis. Māsas ir kļuvušas par ļoti jaukiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Bet arī viņas es vairs nesaprotu… Pēc tēva nāves visi radi pa tēva līniju mūsu famīliju ir nolādējuši, vainodami viņa nāvē. Viņus es saprotu. Es laikam tiku lutināts vairāk nekā vecāki to varēja atļauties. Un pats stulbākais, ka es to sapratu jau tad. Un neko nevarēju padarīt. Uzreizi pēc šīs sadaļas atvēršanas iekrita pāris šāda satura jautājumi. Kur nu likšos. Jāatzīst, ka tēma ir gana intīma. Bet ja jau anatomija, tad jau anatomija. Paprovēsim… Zinu, ka eksistē tāda lieta, kā sekss. Faktiski, mana attieksme pret seksu ir pozitīva :) Nevienās attiecībās man tas nav bijis primārais. Pat ne sekundārais. Lai arī manuprāt tā ir ļoti svarīga to sastāvdaļa. Vismaz man. Uzskatu, ka sekss varētu pat būt kā katalizators gan uzticībai, gan atbrīvotības sajūtai. Bet nu nekādā gadījumā kā vienīgais šo vērtību attīstītājs. Pats patīkamākais ir priekšspēle. Mans egocentrisms prasa, lai partnere ir apmierināta un visādi citādi gandarīta. Laikam man pat ir lielāks gandarījums (bauda) no šī fakta, nekā no paša fiziskā kontakta un kulminācijas. Patīk eksperimentēt, bet reti kad esmu ierosinātājs. Kūtrs esmu uz tādām lietām. Kautrība, va` zinaties. Katrā gadījienā, ir varēts to pārvarēt. Bet tam ir nepieciešama pārliecība, ka otrai pusei arī tas tīk. Un nevis tikai tāpēc, ka es to vēlētos. Ja ir kaut mazākās šaubas, ka kaut kas neiet tā kā vajag, vai arī kādam nepatīk, par to aizmirstu. Pat, ja man to gribēs. Abas galējības - par daudz seksa vai par maz seksa ir sliktas. Pirmajā gan tas vairāk rada diskomfortu un epizodisku nevēlēšanos ar to nodarboties. Otrajā … nepilnvērtības sajūtu. Vai esmu izmēģinājis visu? Laikam jau, ka ne. Teiksim tā — galvenais ir abpusēja vēlme, uzticēšanās un atraisītība. Gadās, ka pārprotu kādu kustību, skaņu vai frāzi. Laikam jau šajā ziņā esmu ideālists. Tiem, kas nezin — MKV ir Melnā Kaķa Vēstniecība. Atrodas Raiņa bulvārī, blakus Picca Jazz. Man tur patīk. Puslīdz regulāri piestaigāju kopš tā laika, kad strādāju Grafton Internet. Kas man tur imponē? Jūtos kā savējais (±). Patīkama atmosfēra, daudz paziņu, šautriņas, galda hokejs, biljarda galdi, lēkājamais aparāts, u.t.t. Pēdējā laikā ir iznācis tā, ka tur parādos piektdienas vakaros. Tipa — vakars tiek sākts iekš MKV. Būtībā, katram cilvēkam ir kāda iemīļota vietiņa. Man tāda ir MKV. Daudzi nepiekritīs, teikdami, ka tur takā nekā nav, tur nav ko iesākt, u.t.t. Bet man patīk. Un iepūtiet man. |
