Reklāma:

The Great Southern Trendkill

Par šo atradumu paldies dimdinam @130db.

Bija tāds īss periods manā mūžā, kad klausījos Pantēru. Galu galā, sapratu, ka man ir par smagu, lai arī dažu labu balādi vēl aizvien patrinu. Visvairāk atmiņā ir palicis albums The Great Southern Trendkill. Albums, kurš guva netipiskus panākumus arī plašajā pasaulē, neskatoties uz diezgan… emm.. specifisko muzikālo stilu. Piemēram, Billboard 200 (ASV pārdotāko albumu tops), 4. vietā kādu brīdi varēja vērot tieši šo Pantēras veikumu.

Tad, nu, lūk. Tai albumā pirmā dziesma ikurāt tā arī saucās – The Great Souther Trendkill. Iespējams, ka tā ir pats psihākais viņu skaņdarbs. Ieteiktu, pirms skatīties nākamo video, noklausīties vismaz sākumu: The Great Southern Trendkill.

Pafantazējiet par to, kā varētu skanēt akustiskā versija. Nu, mazliet. Un beigu beigās nospiediet plau, kā saka viens kolēģis, podziņu zemāk redzamajam video.

Garlībs Merķelis. Latvieši.

Reti kurš zin, ka pilnais darba nosaukums ir nevis Latvieši, bet gan Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās. Skolā mācītais nevienam galvā nepaliek. Man it sevišķi. Varbūt ir vērts izlasīt tagad? Veltīju kādu brītiņu, lai saliktu elektronisko versiju e-grāmatu lasītājiem. Tātad, kindlisti var ņemt šo .mobi (un nosūtīt uz savu @kindle.com e-pasta adresi), bet pārējie – lasa .epub.

Ja skolā nesanāca, negribējās un nešķita interesanti, tad varbūt tagad ir īstais brīdis iepazīties ar šo darbu, kurš savulaik sadusmoja muižniecību un, ja mūsu tautieši būtu masveidā pratuši lasīt, būtu sadusmojis arī viņus, bet spēlēja milzīgu lomu mūsu tautas pašapziņas veidošanā.

Manis gaidītākā šī gada filma

Es pat nez, vai ir vērts ko vēl teikt. Noskatījos pagājušonedēļ šo treileri, un kļuva skaidrs, ka būs milzumlabi un kino ziņā gads būs vienkārši izdevies pat tad, ja nekas cits vairs nebūs skatāms.

Kas tev mašīnā?

Kas tavuprāt ir tās lietas, kurām ir jābūt mašīnā, bet tās nenāk standarta komplektācijā? Ar šo es domāju tādas lietas, kas atvieglo dzīvi biežāk nekā reizi gadā, un ir meklējamas cimdu nodalījumā vai durvju kabatiņās. Piemēram, zemāk ir mans, ja tā drīkst izteikties, nestandarta aprīkojums, kurš auto īpašnieka ikdienas dzīvi padara vienkāršāku un ērtāku.

Ziemā, rudenī un pavasarī es nevaru iztikt bez virtuves papīra dvieļa ruļļa vai kārtaino salvešu kastes. Notīrīt aizķepušos lukturus pirms braukšanas uzsākšanas, notīrīt ne pārāk tīro spoguli. Tam komplektā ir arī stiklu mazgājamais šķidrums iekš izsmidzināt spējīgas pudelītes. Ziemā gan defaultajam veikala šķidrumam ir nelāgs paradums aizsalt, bet var uzpildīt ar ziemas auto logu šķidrumu :)

Cimdu nodalījumā, lai cik tas nešķistu jocīgi, cita starpā ir atrodami cimdi. Parasti būvmateriālu veikalā nopērkamie cimdi, kad jāizdara kaut kas rokas smērējošs, bet nav tā īsti kur tās pēc tam nomazgāt.

Vēl man ir diožu lākturītis ar dinamo. Nav nepieciešamas baterijas, strādā vienmēr, kad vajag. Neizmantoju gan sevišķi bieži, bet, kad vajag, tas ir nenovērtējams.

Iespējams, ka lieki, bet blakus cimdiem ir arī skrūvgrieznis (divi – krustiņš un parastais) un lupatiņa, lai varētu bez skrāpēšanas atdabūt vaļā plastmasas vāciņus, aiz kuriem slēpjas vadiņi un izdegušas spuldzītes.

Pastāvīgi iesprausts piepīpētājā ir šis USB lādētājs. Tiesa, nācās piepīpētājā ielikt atbilstoša izmēra (izmērs tāds, lai nešvunkājas) uzgriezni, lai apakšējā mēlīte būtu kontaktā ar piepīpētāja pamatni. Bet tas ir hacks.

Ir gan viena standarta aprīkojuma detaļa, kuru ir vērts pieminēt šai sarakstā. Zafīrai degvielas bākas durtiņi iekšpusē ir piestiprināta tāda finķikļuška, kuru var uzmaukt riepas ventiļa korķītim un to noskrūvēt, lai cik tas būtu ieķēries vai stingri pivilkts, nesmērējot rokas. Maza figņa, bet cik liels prieks ir katru reizi to izmantojot! :)

Un kas Tavai mašīnai bardačokā?

Pitagorozaurs

Izpildījums lielisks, scenārijs ne pārāk. BTW, vai zinājāt, ka arī Swedbank jaunās reklāmas ir radītas iekš Aardman Animations?

“Gatavs biju karavīrs” ārzemju nelatvieša izpildījumā

Izrādās, ka nav obligāti būt latvietim, lai iedziedātu Gatavs biju karavīrs no Skyforger repertuāra. Nevajag pag zināt latviešu valodu. Pietiek vien ar to, ka vari strinkšķināt giču un balss nav zemē metama.

Starp citu, zem šī video ir vēl pāris ārzemnieki, kas izpilda mūsu dziesmas.

Skaidri zinu, ka šis nav vienīgais nelatvieša iedziedātais latviešu estrādes mākslinieku gabals iz jūtūbes. Tiesa, neatminos vairs iepriekšējo hītu. Kāds varbūt atgādinās?

Atradās. Prāta Vētra Mana Dziesma.

Atradās trešais. Pienvedēja Piedzīvojumi Tu un es :)

Atradās arī ceturtais. Dūdieviņš.

Pandora nabagiem

Šodien saskāros ar tipisku vecuma problēmu. Vai arī tas ir atvaļinājuma sindroms – nespēja pārslēgties no laiskā režīma uz darbadienu ritmu. Nekādi nevarēju aizmigt. Novārtījos pa gultu pusnomodā (vai pusaizmidzis) līdz četriem. Nospļāvos, piecēlos, rīta procedūras, un devos uz darbu. Savs labums – nekādu korķu, principā visur zaļais vilnis (ja neskaita Jelgavu, kur man nesaprotamu iemeslu dēļ galvenie luksofori ir izslēgti, bet marginālie darbojas normālajā dienas režīmā – WTF?), degvielas un ceļā pavadāmā laika ekonomija. Tāpēc šodien, lūdzu, mani nekaitināt :)

Ierados darbā, iegriezu Tubalr, un sāku strādāt. Vienā brīdī attapos, ka par šito foršo padarīšanu neko neesmu rakstījis. Jāuzraksta!

Reiz sensenos laikos, Pandora bija pieejama visā pasaulē. Parādoties Pandorai, last.fm tika izpogāts vienā setā. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, līdz dažādu autortiesību iespaidā piekļuve šim brīnišķīgajam resursam tika ierobežota. Kurp doties, ko darīt? Ir veidi, kā klausīties Pandoru arī teitan, bet tie visi ir čakarīgi. It sevišķi, ja esi darbā aiz ugunsmūriem un proksī serveriem.

Jūtūbe. Tur cilvēki ir saveidojuši pleilistes. Ierakstam mūs interesējošo, nospiežam plej, un aidā. Bet, kā allaž, ir viena problēma – tā liste ir citu veidota, tā satur citu izlasi, tā nebūt nav līdzību spēle.

Un tad es uzgāju tādu padarīšanu kā Tubalr. Un atgriežās senie laiki. Ierakstām noskaņojumu, nospiežam Similar, un klausāmies.

Jāpiebilst, ka darba apstākļos šis ir izteikts produktivitātes cēlājs, piecgades plānu mizotājs. Jo, raugi, jamajam kaut kādā vīzē izdodas neļaut man doties projām no darba vietas, jo spēja piemeklēt tiešām līdzīgu un atbilstošu mūziku ir aizdomīgi laba. Un aiziet vecais riņķa dancis – nu, vēl pēdējo, un tad!

Varbūt Tev ir kāds cits līdzīgās mūzikas piemeklēšanas serviss azotē? Padalies, neesi nūģis :)

Izrādās, ka Tubalr līdzīgo izpildītāju atlasei izmanto šo last.fm API metodi. In my face.

Izlasīt vēlāk ar Kindli

Kopš man ir Kindle, viss ir forši. Katru mīļu brīdi es nelasu, bet jebkurā gadījumā – daudzreiz vairāk nekā pēdējos gadus sanāk gan. Grāmatas, protams, ir viens. Taču, esmu atradis pielietojumu Kindlei arī laicīgās lasāmvielas patērēšanā.

TL;DR

  1. Piereģistrējam savu Kindli
  2. Sakonfigurējam Amazon personīgo dokumentu pakalpojumu
  3. Piereģistrējamies Readability vai analogā
  4. Sakonfigurējam Readability piegādi uz Kindle
  5. Lasām uz vella paraušanu

Garā versija

Nereti gadās uzskriet kādam rakstam internetā, kurš ir izlasīšanas vērts, bet tai brīdī nav tik daudz laika vai nav lasīšanai labvēlīgi apstākļi. Te mums talkā nāk personālo dokumentu serviss, kuru piedāvā Amazon komplektā ar jebkuru Kindli. Procedūra vienkārša – nosūtam dokumentu atbalstītajā formātā uz reģistrētu e-pasta adresi @kindle.com, un saņemam to savā kindlē gatavu lasīšanai.

Izveidot savu e-pasta adresi var atbilstošajā Kindles pārvaldīšanas lapas sadaļā. Nevajadzētu piemirst apakšā norādīt arīdzan e-pasta adreses, no kurām drīkstēs uz tavu Kindli iesūtīt.

Tādējādi, nosūtot e-pastu ar vienu vai vairākiem failiem, tos eleganti var piegādāt savā Kindlē. Atbalstāmie failu formāti pašlaik ir atrodami teitan.

Tas, tiesa, nenozīmē, ka tev būtu nepieciešams tagad visu, ko vēlies izlasīt no interneta, kopēt uz Wordu, saglabāt, atrast, un tad sūtīt uz kindli. Tam jau ir gatavi risinājumi.

Eksistē vairāki tā sauktie izlasīt vēlāk interneta servisi. To būtība ir atzīmēt lapas, kuras šķiet izlasīšanas vērtas, un saglabāt tās vēlākai lasīšanai. Es pats lietoju Readability, bet citiem patīk Instapaper. Abiem šiem servisiem ir spraudņi vai bookmarkleti katram no pārlūkiem.

Un, kas ir būtiski, katrs no šiem servisiem piedāvā piegādāt saglabāto saturu uz tavu Kindli.

Instapaper ļauj reizi dienā vai nedēļā piegādāt uz Kindli saglabātos tekstus. Bezmaksas versijā – līdz desmit dokumentiem, maksas – līdz piecdesmit. Visu uzstādāmo var uzstādīt uzstādījumu sadaļā.

Mans favorīts, savukārt, ir Readability. Tas ir smuks pēc vella. Tam maksas versijā arī ir iespēja sūtīt ikdienas vai iknedēļas kopsavilkumus. Taču, kas ir pats pats foršākais, tam ir iespēja uz savu Kindli nosūtīt arīdzan jebkuru individuālu rakstu, kura darbojas arī bezmaksas Readability versijā. Samakarēt visu var samakarēšanas sadaļā.

Nav noslēpums, ka esmu Readability fans. Smuki, ērti, ātri. Esmu maksas lietotājs.

Papildus bonusa informācija tiem, kas tika līdz galam šim neveiklajam rakstam. Kopš nesena laika Amazon piedāvā iespēju sinhronizēt caur Whispersync arī personiskos dokumentus. Tas nozīmē, ka garākiem dokumentiem starp visām iekārtām ar Kindle aplikāciju un pašu Kindle tiks sinhronizēta arī piezīmju un pēdējās lasītās vietas informācija. Tam nepieciešams dereģistrēt un piereģistrēt par jaunu savu aplikāciju (to dara no pašas aplikācijas). Tad dokuments no personisko dokumentu saraksta jāpiegādā kā uz Kindle, tā uz pārreģistrēto aplikāciju. Un viss.

Kad Kindle tiks palaista gulēt, tā automātiski nosūtīs uz Amazon info par to, kur pēdējo reizi palika lasītājs. Un, kad palaidīsi aplikāciju uz citas iekārtas, pēc īsas sinhronizācijas ar Amazon, tiks piedāvāts pārlekt uz vietu, kurā tu paliki uz Kindles. Mazliet piņķerīgi, bet, ja lasāmais gabals ir garš (piemēram, nopirkts par velti kādā pirātu līča vai libru veikalā), tad ir parocīgi.

Tējkanna

Kad Ziemassvētki garām, bet jaungadā mums dāvināšanas paražu nav, kā arī – tuvojas mana vārdadiena, vēlos ierādīt vienu tējkanniņu. Citi ietaupīto pārvērš (vai kredītu paņem) lielākos televizoros, aipados, makbukos un citās lietās, ar kurām pēcāk var lielīties un kuras nebūt nav tik dikti nepieciešamas.

Es, savukārt, savus ietaupījumus, ja man tādi būtu un gribētos tos pārvērst stilīgā ierīcē, labprāt iegrūstu gadu tūkstošus senā baudā – tējas dzeršanā. Pie kam, laižoties slinkumā, jo aparāts visu dara pats kad un kā vajag. Ja neskaita tīrīšanu, protams.

ASV tas tiek brendots kā Breville produkts, kamēr pie mums tas ir iegādājams zem Stollar preču zīmes.

Dīvaini, bet teitan uzparikte maksā ne sevišķi dārgāk kā US of A – 160 latus. Protams, cipars par tējkannu nav gan no mazajiem :) Īpašnieku atsauksmes ir lieliskas. Gan internetos atrodamās, gan arī paziņu komentāri.

Bet vienu zinu – pats 160 latus tuvākajā laikā diez vai iztērēšu šim produktam…

2011. gads webā

2011. gads bija intensīvs web izstrādes jomā. Legalizējās milzums jaunu vai vecu-jaunu tehnoloģiju kā klienta tā servera pusē. HTML5 strauji paātrinājās un sāka turpināja uzvaras gājienu. Pārlūki sāka saskaņoti un samērā aši virzīties uz priekšu jauno fišku ieviešanā un vairāk vai mazāk oficiālu standartu atbalstīšanā, ja neskaita dažus ekscesus no gūgles puses. Pat IE komanda nesēdēja malā. Vairāki milzīgi kantori savus iekšējos serverpuses un klienta vides risinājumus publiskoja kā atvērto platformu un/vai kodu. Kā jau ik gadu radās (un arī beidzās) milzums jaunu un nereti foršu stārtupu. Nedrīkst nepiebilst, ka šis gads arīdzan reanimēja hardcore javascript izstrādātāju statusu, kuru pa daļai savulaik nozaga jquery un prototype (mazliet overrated, bet tomēr – #nodejspower).

Ja mēs paliekam pie web tehnoloģijām, tad pagaidām labākais kopsavilkums par projektiem, kas iedvesmoja uz pārmaiņām un paši par tām liecināja, ir izdevies .net magazine:

Es aizvien naivi ceru, ka mani laiku pa laikam palasa kāds, kas no tā visa kaut ko jēdz. Tad, nu, kā jums šķiet – kas tur nav pieminēts?

Bonuss, pievienots vēlāk. Lai kaut mazliet apjaustu to smadzenes izmēru, kurš ir raksturīgs lielai daļai gūgles inženieru, ir vērts iepazīties ar to, kā tapa Staņislava Lema dūdle. Smadzeniaizputoši. Building the Stanisław Lem Google doodle

Novuss

Kurš gan nezin šo, kā mēles melš, mūsu un igauņu nacionālo sporta veidu, kurš ar nevaldāmu jaudu pārņēma visu bijušo PSRS? Normālam cilvēkam bōrskābe asociējas tikai ar novusu. Šis jūrnieku biljards aizvien ir populārs, neskatoties uz to, ka laba galda cena ir ap 150 latiem. To ir spēlējuši pat hipsteri, jo novusa galds ir arīdzan Pienā.

Tagad, dārgie lasītāji, atsaucam atmiņā visus strīdus par šīs pezantu spēles noteikumiem un to dažādajām interpretācijām. Govs, tumšie, utt. Varbūt beigsim šos strīdus. Izlasīsim tomēr galu galā oficiālos novusa noteikumus neskatoties uz to, ka latviešu versijā tie ir diezgan samudžināti un bieži vien nav viennozīmīgi. Latvijas Novusa federācijas apstiprinātie novusa noteikumi. Iespējams, ka vienkāršāk saprast būs šo noteikumu kopsavilkumu krieviski. Es uzzināju šo to jaunu. Piemēram, par gājiena atdošanu, ja govs pēc atsitiena kaut uz brīdi atgriežas manā zonā.

Protams, ka neviens nespiež savā pagalmā spēlēt pēc starptautiski pieņemtajiem noteikumiem.

Pavei, es!

Lai arī oriģinālu es nezinu, šī koverversija man vakar skanēja cikliski vairākas reizes :)

Vietām mazliet atsita eminemu, bet tas šķiet loģiski, ja atcerās, ka oriģināls ir kaut kāds tur reps. Karmin ir vēl čupiņa ar koveriem, kuri mani neimponē, jo dziesmas lielākoties nezinu. Šis ir viens no pagājušā gada 10 skatītākajiem jūtūbes video, ja neskaita lielo mūzikas leiblu klipus.

BTA vs Latvija

Es saprotu, kad reklāmās mārketinga cilvēki cenšās pārspēt viens otru ar zemtekstiem. Vēršoties pret sociālām, politiskām vai kādām citām sabiedrībā dominējošām noskaņām.

Taču mani, kas drīzāk ir starp latentajiem šīs valsts patriotiem, konkrētais BTA vai tās reklāmas aģentūras gara darbs aizskāra. Viņi ir pamanījušies uz plakāta uzdrukāt Latvijas sauszemes teritorijas kontūru un apakšā pierakstīt nemet naudu bedrē. Tādējādi viņiem ir izdevies aizvainot pat mani, nosaucot manu valsti par bedri, kā arī rekomendējot tur nekādā gadījumā nemest naudu – nedz investīciju, nedz uzkrājumu, nedz, pasarg dies, nodokļu veidā. Jo tieši to es nolasīju.

Viņi klaji ir uzdirsuši manai valstij kopumā. Nevis konkrētām tās sociālpolitiskiekonomiskām izpausmēm, bet gan valstij kā tādai.

Dillēs tādu kantori. Dillēs.

Nemet naudu bedrē. BTA Kasko bedres reklāma. Up their asses.

Google Chrome

Būs labs laiciņš, kopš dzīvoju ar Google Chrome. Vienkāršs, ātrs un relatīvi maz resursus prasošs pārlūks. Nupat ir arī parādījies pirmais statistikas kantoris, kura mērījumu metodika norāda, ka Chrome ir pārspējis popularitātē Firefoxi. Pārējie neizbēgami sekos, ja vien Gūgle kaut ko fundamentāli nesačakarēs vai arī šai tirgus nišā neuzradīsies kaut kas nenormāli inovatīvs un pavelkošs.

Kā daudzi būs pamanījuši, es esmu šī pārlūka pārliecināts fans. Tāpēc šis raksts. Jo izrādās, ka daudzi vienkārši nezin to, cik ļoti pa šiem gadiem ir izaudzis Chrome un dzīvo vīzijās par pliku pārlūku, kuram nav nekā – nedz Firebuga, nedz jēdzīgu paplašinājumu, nedz nekā cita vērā ņemama.

<sarcasm>Un tas, loģiski, mani aizskar līdz pašiem sirds dziļumiem. Šī netaisnība ir jālabo un sabiedrība ir jāizglīto. Ja man būtu teikšana, jau pirmajās nodarbībā datorklasē visiem tiktu masēts tas, cik ļoti hroms ir attīstījies kopš brīža, kad jūs, mazie, gādāt bērnudārzā.</sarcasm>

Viena lieta, kas varētu tracināt, ir atmiņas patēriņš, kurš pie aktīvas lietošanas varētu būt līdzvērtīgs tam, ko apēd Firefox. Jūs teiksiet, ka šis konfliktē ar manu augstāk teikto? Es teikšu – ne sūda. Nu, labi. Teikšu – mazliet. Dažreiz atmiņas patēriņa ziņā Chrome var iekabināt Firefoksim. Bet katram jau gadās…

Tiesa, tos, kas nelieto Chrome, jāpabrīdina – kad būsiet pieraduši pie omnibox (viss-vienā adrešlauks), nekas vairs nebūs salīdzināms ar to. Dalītais adreses un meklēšanas lauks manās acīs ir kļūvis par milzīgu UI kļūdu. Pie mazajiem bonusiem vēl ir pieskaitāmi visādi sīkumi. Uzstādījumu meklēšana, paplašinājumu integrācija iekš UI (dinamisku ikonu veidā), garantētā pēdējā versija (lai arī pagātnē ne bez ekscesiem). Stable, beta, dev un canary kanāli (zinātāji zinās, zinātgribētāji izpētīs, zinātnegribētājiem nav jāzin).

Vēl gan jāpiebilst, ka Chrome nekad nav izcēlies ar nenormālo smukumu. Tas ir vienkāršs un līdz Firefox vai IE atsevišķās saskarnes pozīcijās tam vēl ir ko augt un augt.

Pie paplašinājumiem ilgi nekavēšos. Tie ir pieejami biezā slānī un, domājams, nosedz pilnīgi visas lielākās daļas Firefox lietotāju vajadzības, vēlmes un sapņus.

Ir atsevišķa lietotāju daļa (tiešām liela), kura dzīvo ar Firefox tikai dēļ Firebug. Tad, nu, šis iet ārā jums visiem – Chrome iebūvētie izstrādātāja rīki ir tieši tik pat labi, ja ne labāki. Par šo ir lauzti daudz šķēpu, bet tam nu ir jādara gals! :)

Ne velti pirmā, pēdējā un vienīgā Firebug relīze, kas domāta Chrome, bija Firebug Lite. Un nevienam nav ienācis prātā portēt šo rīku uz Chrome vienkārša iemesla pēc – tas nav nepieciešams.

Es esmu pārliecināts, ka tiešām foršās un noderīgās iespējas no Firebug izmanto niecīga daļiņa tā lietotāju. Varbūt arī nevajag? Tad tiem nav neviena iegansta, lai nepārietu uz Chrome. Savukārt tie, kas nenormāli dziļi urbj Firebug nebūs vīlušies, jo varētu būt, ka iekš Chrome Devtools ir itin viss, kas ir iekš Firebugun vēl mazliet. Ko vien vērta un darbu atvieglojoša ir iespēja labot javaskriptu pašā lapā, it kā tas tur tāds būtu bijis vienmēr?

Pirmais video, kurš jānoskatās, ir šis Paul Irish stāsts par 12 fīčām. Otrs video (pagarš) ir prezentācija no Google I/O, kurā tiek ar piemēriem tiek demonstrētas diezgan daudz varbūt ne pašas būtiskākās, bet tomēr vērā ņemamas fīčas.

Izstrādātāju rīkiem ir pašiem sava dzīvesvieta internetos: code.google.com/chrome/devtools, kurā var atrast pašu galveno un arī nevienam neinteresējošas lietas.

Jā, es zinu, ka inspektējamā elementa iezīmēšana darbojas tikai tad, ja inspektorā navigē pa DOM koku, nevis pa pašu lapu. Bet tas mani apmierina un ir pat diezgan saprotams.

Variet mani saukt par Chrome junkie, taču tas ir mans pārlūks. Kādreiz tas bija mazākais un ātrākais, tagad varbūt ne tik ļoti mazākais, bet noderīgu iespēu bagāts un aizvien vēl gana žiperīgs.

Hromu, kā ierasts, var atrast google.com/chrome.

Īsi par tviterapjomu

Pagājušās nedēļas nogales swedbankingu visi atcerās, ne? Bija doma, ka varētu ievākt to, kas ir uz šo atslēgas vārdu (swedbank) noticis tviterī. Aha, you wish.

Sāku, protams, vakar ar vienkāršu tvitera meklēšanas API sagremošanu. Pāris minūšu laikā sapratu, ka maksimālā caur šo API saņemamo tvītu robeža (1500 tvīti) no rīta sasniedzās stundas laikā. Piemēram, laika posmā no pirmdienas 06:12 līdz 11:35 vien savācās 1500 gab. Labi, par to visu aizmirsu.

Šodien tviterī Ernests anonsēja un Kaspars iepazīstināja ar 4307 tvītiem, kuri savākti laika posmā no 6. decembra plkst 11:37 līdz 12. decembra 01:59. Tas šķita stipri par maz, jo svētdienā pīķa stundā tvitera meklētājs atgrieza 10-30 tvītus sekundē, bet pirmdienas rītā 5 stundu laikā vien bija jau 1500. Pat, ja pieņem, ka tie 10-30 gabali sekundē bija vienkāršs pīķis, aizvien 4k tvītu pa visu nedēļu šķiet mazāk nekā vajadzētu.

Galu galā, uzrakstīt e-pastu neko nemaksā un prasa 2 minūtes. Sazinājos ar Datasift par iespēju šādu datu kopu izeksportēt. Kā jau minēju – aha, you wish. Lai arī ļoti laipni un e-pastā ieinteresēti par konkrēto gadījumu, viņi tomēr beigu beigās atvainojās, un paziņoja, ka šādu datu sagatavošana (filtrs pēc vārda swedbank, laika periods – pagājušā nedēļa) maksātu nieka… 10 līdz 15 tūkstošus ASV dolāru.

No sākuma samulsu un sāku jau domāt, ka viņi mani nes cauri, bet tad atcerējos gluži nesen lasīto rakstu par šīs kompānijas datu apstrādes aspektiem, ka pie tik milzīgiem datu apjomiem tomēr stājas spēkā datu apstrādes relativitātes teorija.

Un tik tiešām, ja padomā, ka dati primāri tiek apstrādāti strīmu filtru veidā, tad šāds pieprasījums pat par tik tikko takš laika periodu prasa ne tikai laiku, bet arī resursus – kā cilvēku tā mašīnlaiku (kāds vēl tādu atcerās?:). 250 miljoni tvītu dienā ar pīķiem 120 tūkstoši tvītu sekundē. Viņi taisās piedāvāt vēsturisko datu atlasi nākamgad (sākumā sešas dienas vēsturē, vēlāk – divus gadus), bet, spriežot pēc piedāvātās cenas, tas nebūs sevišķi lēts prieks.

Tiem, kas jautās – a ko tu ar šito darītu? A, neko. Vakarā pabakstītos, papētītu. Oriģinālo datu masīvu izliktu publiski (to minēju sarakstē ar Datasift) as-is. Lai jau mūsu latviešu analītiķi ķerās pie darba un papēta tādu kā tvitera baumu anatomiju. Saprotams, ka patiesie vaininieki slēpjas offlainā un aiz anonīmām zivtiņām, bet tomēr – šāds datu masīvs varētu būt pietiekami interesants un pateicīgs izpētes objekts gan tādam parastam mirstīgjam kā es, gan kādam akadēmiski orientētam prātam.

« Senāki ieraksti