Kā ik gadus, jau agrā 1. marta rīta stundā Latvijas iedzīvotāji pulcējas pie VID durvīm ar izdrukātām gada deklarācijām ar mērķi tās iesniegt.

Mūsu bloga darbinieks devās ceļā, lai parunātu ar tiem, kuri ierastā pūļveida veidojumā centās iekļūt iekšā Rīgas VID klientu apkalpošanas centrā Talejas ielā. Jau tuvojoties, bija dzirdama monotona dūkšana, kas ikdienā varētu tikt sajaukta ar tuvīnā dzelzceļa ritošā sastāva tudm-tudum, ja vien ne fakts, ka ap VID ēku blīvā bezformas veidojumā ir sapulcējušies cilvēki.

Jau izsenis cilvēki nepaļaujas uz elektroniskās deklarēšanās sistēmas stabilu darbību, tāpēc kopš COVID pandēmijas beigām, liela daļa no tiem, kam obligāti deklarācija jāiesniedz 1. martā, sāka piekopt tradīciju to mēģināt iesniegt klātienē. Gadu no gada šo cilvēku skaits auga. Nupat jau šī kustība sāk pārspļaut dziesmusvētkus, un nav ilgi līdz atmodas laiku demonstrācijām Daugavas krastmalā.

"Lielākas durvis vajadzēja!", diezgan neapmierinātā balsī stāsta 24 gadus vecais klientu apkalpošanas speciālists Vilibalds. "Tas taču ir tik vienkārši!" Tikai vēlāk izrādījās, ka šogad viņš jau ir bijis militārais eksperts, epidemiologs un sociālantropologs..

"Durik, vienkārši vairāk durvju!", sarunā negaidīti iejaucas dīvāna būvinženieris, kurš vēlējās palikt anonīms. "Vienas lielas durvis dārgi izmaksās. Lieli siltuma zudumi visu cauru gadu, kamēr daudzām mazām tikai 1. martā".

Kundze gados nosmīkņā un uzdod retorisku jautājumu: "Varbūt to vienu dienu gadā varētu organizēt deklarāciju pieņemšanu ārā? Tad durvis vispār nevajadzēs.".

"Vai neesat izskatījuši iespēju deklarāciju iesniegt elektroniski un 2. martā?", vaicājam.

Vilibalds atbild: "Es nesaprotu. Kādā otrajā martā? Kas, man dzīves nav? Es maksāju nodokļus, es gribu iesniegt tagad! Viņiem jāplāno pieprasījums!"

Jau iepriekš ziņojām, ka ar šo gadu ir ieviesta maksa par deklarācijas iesniegšanu pirmajās marta dienās, cerībā iegrožot plūsmu. Diemžēl, šī informācija tika visiem izsūtīta tikai elektroniski uz e-pastu, ka ir pienācis paziņojums uz e-adresi, kur bija ziņa, ka jāiet uz EDS, kur bija pats paziņojums. Tāpēc jau no pirmajiem iesniedzējiem izskanēja neliela neapmierinātība un neizpratne, ka šāda maksa vispār eksistē, kā arī necitējami vārdi sakarā ar to, ka norēķināties iespējams tikai ar maksājumu kartēm.

Varētu šķist, ka visi stāv organizētā rindā vai divās, bet nē. Jo vairāk cilvēku nāk klāt no visām pusēm, jo vairāk viņi nevar atrast ne tikai rindas galu, bet pat kaut ko attāli līdzīgu organizētai iekšātikšanas metodei. Katram no jaunpienācējiem ir jāatnāk līdz durvīm, jāpaskatās, ka iekšā nav iespējams tikt, un jākurn.

Autostāvvietā kāds grāmatvedības sākumuzņēmums uzcēluši pop-up telti, kurā aicina par nelielu, lai arī ne pārāk godīgu samaksu, nodarīt to lietu tavā vietā rīt, kad rindu vairs nebūs.

Mēs jau devāmies prom, kad pie apmeklētāju pūļa pienāca kungs gados un pavaicāja "Labdien! Kurš pēdējais? Man iesniegums jāiesniedz." Gribēju teikt, ka velti un lai atnāk rīt, bet atmetu ar roku. Kungs izskatījās pēc tāda, kuram tāpat nekā diži daudz nav ko darīt.

Mums izdevās arī sazināties ar kādu politiķi, kurš, tiesa, arī vēlējās palikt anonīms. "Nu, ir vairāki varianti, ja? Uzcelt tepat blakus, nu, kaut kur rajonā, vēl vienu ēku. Vai divas. Kuras reizi gadā izmantot. Nu, tur, tā kaut kā. Moš iznomāt pārējā laikā. Vai arī te ir saņemti dažādi piedāvājumi, ja, no uzņēmumiem ar nekustamajiem īpašumiem netālu."

Lieki piebilst, ka nekustamo īpašumu īpašnieki bija diezgan dāsni ziedotāji politiķa pārstāvētajam spēkam ikkatrās vēlēšanās.

Pa ceļam piestājām Čiekurkalna līnijā, lai parunātu ar cilvēkiem, kas stāv PMLP dokumentu pieteikšanas rindā. Viss, ko paņēmām līdzi no turienes, ir acīs redzamās bezgalīgi dziļās skumjas par to, ka divās rindās iestāties neizdodas.