← Uz sākumu

Ielaušanās testi 20. gadsimta sākumā

14. janvārī, 20 komentāri

Deviņpadsmitā gadsimta nogale dažam labam bija saspringta. 1895. gadā Nikola Tesla bija gatavs demonstrēt prātam neiedomājamo - informācijas nogādāšanu pa gaisu! Un piecdesmit jūdžu attālumā! Nesanāca. Pavasarī nodega visa viņa laboratorija ar paraugiem, uzpariktēm un piezīmēm.

Ap to pašu laiku kāds itālis vārdā Džuljermo Markoni cīnījās ar radioviļņiem un attālumiem, kas pat ar viņa uzlabojumiem nepārsniedza dažas jūdzes. Metriskajā sistēmā tie ir daži kilometri. Tas gan netraucēja Markoni visu savu padarīšanu patentēt un tādējādi de iure kļūt par oficiālo radio izgudrotāju. Jau 1901. gadā ugunsgrēka Amerikā Markoni veica pirmo signāla pārraidi starp veco kontinentu un Lielbritāniju.

Markoni, gluži tāpat kā Edisons, paralēli savam izgudrotāja talantam bija arī lielisks kombinators.

1898. gadā Tesla gan atspērās un demonstrēja maģiju - ar radio vadāmu laivu. Diemžēl, tajā laikā neviens par šo izgudrojumu būtisku interesi neizrādīja. Kam vajag radiovadāmu jebko? Kādi ieguvumi? Tas ir dārgi, nav efektīvi, darbojas uz pusēm ar maģiju.

Pagāja tikai pieci gadi, kuru laikā Markoni nodibināja uzņēmumu, pateicoties saviem kontaktiem tika pie milzu investīcijām un atbalsta no Lielbritānijas varas elites. Un jau 1903. gada 18. janvārī, knapi gadu pēc pirmās transatlantiskās pārraides, ASV prezidents Teodors Rūzvelts pa radio sveica karali Edvardu VII.

Izmantotās metodes šmetodes, bet ar visu šo Markoni kļuva par vienīgo, patieso un īsteno radio izgudrotāju starptautiski, sekmīgi kombinējot atklājumus un tehnoloģijas, kā arī nebaidoties to visu uzreiz komercializēt. Viņa rokās bija pats, pats, pats svarīgākais. Patents. Tāda cedelīte, kura fundamentāli ierobežoja jebkura cita iespējas kaut kā nebūt izmantot šo jaunievedumu.

Pirms gaisa bija vadi. Un pa vadiem skrēja signāls. Vadus izbūvēt bija dārgi, uzturēt arī. Ja parādās kaut kas, kam nevajag vadus, visi vadu operatori noteikti sāks bēdāties. Tanī laikā kādam noteikti varēja šķist, ka bezvadu komunikācija ir vienkārši neizbēgama tuvākā nākotne.

Bažām eļļu pielēja arī tas, ka Markoni bija slavens ar saviem pārsteidzīgajiem un nereti tanī brīdī nepamatojamiem apgalvojumiem. Viens no tādiem bija apgalvojums, ka viņa komunikācijas metodes ir drošas, saturs nav noklausāms un maināms.

I can tune my instruments so that no other instrument that is not similarly tuned can tap my messages.

Pamats šim apgalvojumam nāca no vēl kādas jaunas tehnoloģijas, kura ļāva tā vietā, lai pilnā cukā blieztu plašā frekvenču diapazonā, koncentrēt jaudu uz šaurāku radiofrekvenču joslu. Un Markoni iedomājās, ka security through obscurity šeit varētu nostrādāt. Ja neviens cits nezinātu frekvenci, kurā notiek komunikācija, tad takš neviens nevarētu zināt - kur jāklausās. Ne?

Lieliski, nodomāja Markoni.

Lieliski, nodomāja kritiķi.

Uz skatuves parādās Nevils Maskelains. Burvju mākslinieks, kurš savos trikos izmantoja moderno tehnoloģiju piedāvātos labumus, radot diezgan ticamu iespaidu, ka pārzin maģiju. Tanī pat laikā viņš bija arī izgudrotājs. Un konkurents - dažus soļus aiz Markoni bezvadu komunikācijas pētniecībā. Bet tieši šie daži soļi nozīmēja to, ka Markoni patentu izņem veiklāk. Paralēli tam visam viņš arīdzan pārstāvēja lielākā Lielbritānijas kabeļu telegrāfa operatora viedokli. Tādējādi Markoni bija dabisks pretinieks.

Jau 1902. gadā, kad Markoni no sava mega torņa sūtīja ziņas lielos attālumos, Maskelains ar nelielu septiņmetrīgu antenu tos pārķēra un publiskoja, norādot uz Markoni apgalvojumu nepatiesumu. Markoni gan atbildēja, ka, vecīt, lai to nodarītu, vajag zināšanas, kuras ir tev, man un vēl dažiem cilvēkiem visā pasaulē. Un, galu galā, var arī vadiem pieslēgties un noklausīties. Kur problēma?

Viss būtu tā arī beidzies, ka Markoni nebūtu nolēmis, ka ir laiks visiem teikt, ka viņa pārraides tehnoloģija ir droša no iejaukšanās skatu punkta. Tas ir - ja tiek veiktas divas pārraides vienā un tanī pašā frekvencē, tad tās pārklājas un konfliktē. Tolaik tā nebūt nebija liela problēma, jo frekvenču daudz, bet raidītgribētāju un varētāju smieklīgi maz.

Principā, nezinot frekvenci, tu nevari signālam traucēt. Un frekvences pieregulēšana tolaik nebija vienkāršs kloķītis. Un, galu galā, kas runā labāk par vārdiem? Darbi, protams.

Tā nu ir 1903. gada 4. jūnijs. Londona. Zinātņu institūta demonstrāciju halle. Auditorija, kurā Faradejs 1846. gadā vairāk nekā tūkstoš klātesošajiem pirmo reizi demonstrējis savus atklājumus, ir relatīvi pilna. Uz skatuves ir Markoni partneris - Džons Flemings, aparāts, vadi un asistenti. Markoni atrodas 500 kilometru attālumā un pasākuma mērķis - nodemonstrēt.

Jāpiebilst, ka Flemings bija būtiska daļa no Markoni veiksmes. Viņa fiziķa zināšanas un iestrādnes deva pamatu iespējai panākt nepieciešamās jaudas, lai varētu raidīt tālu un labi. Lai gan tiekot pie daļas uzņēmuma, viņam tika piekodināts, ka visa atzinība par šo padarīšanu tiks Markoni.

Precīzi piecos būtu jānotiek maģijai. Radiotelegrāfa, jaunizceptā tehnoloģiskā brīnuma demonstrācijai.

Viņi nezināja, ka briest sūdi. Godīgi sakot, to ka sūdi notika, līdz pat nākamajai dienai zināja tikai divi civlēki. Bet visu pēc kārtas.

Kā jau minēju, Markoni jau ilgu laiku bija īstais un patiesais patentu turētājs radio jautājumos. Bet, protams, kā jau tas visām daudzsološajām tehnoloģijām pienākas, nebūt ne vienīgais, kurš ar to rotaļājās. Tas pats mūsu burvju mākslinieks, kurš izmantoja asistentus un morzes ābeci, lai neko nesaprotošajai publikai demonstrētu savas "maģiskās spējas", arī saskatīja lielas iespējas radio viļņos. Viņš diezgan intensīvi nodarbojās ar radio viļņu un bezvadu komunikācijas pētniecību, bet to darīt traucēja Markoni patenti. Un viņš to uztvēra personīgi.

Bezvadu telegrāfs solīja debesmannu visiem, izņemot vadu telegrāfa tīkla uzturētājus. Tie tad arī bija noalgojuši Maskelainu, lai pierāda, ka Markoni apgalvojumi nav patiesi. Un viņam šādi sponsori par skādi nenāca, jo, kā jau zinām, Markoni ir buržujs un suns uz siena kaudzes. Lai gan Maskelains jau 1902. gadā publicēja savu viedokli par to, cik melīgs ir Markoni, neviens to īsti neņēma vērā. Galu galā, kas ir viņš, bet kas ir Markoni? Ienaidnieku propaganda!

Nu, neko. Ja ne rakstītais vārds, tad darbi atmaskos šito čalīti, nolēma Maskelains.

Atgriežamies auditorijā. Driznaks pieci. Bet jau mirkli pirms tam Markoni vispār kaut ko bija jāsūta, aparāts sāka izdot ritmiskas skaņas. Pats galvenais demonstrators Flemings to nepamanīja, bet kāds asistents gan. Veikli atšifrējis vienu vārdu, kurš tika atkārtots visu laiku, viņš samulsa. Tas bija "rats" (žurkas). Pēc brīža šo vārdu nomainīja teksts "there was a young fellow of Italy, who diddled the public quiet prettily". Sekoja daži Šekspīra citāti.

Kā jau kārtīgai demonstrācijai pienākas, tika veikti arī pieraksti. Šīs jocīgās ziņas tai skaitā. Asistents kārtīgi nopētīja publiku, mēģinot atpazīt kādu, kurš varētu morzes kodu saprast. Viegli uzelpojis, viņš secināja, ka viss OK. Neviens neko nepamanīs. Kas bija tiesa, jo Flemings jau pilnās burās stāstīja Lietas.

Flemings pabeidza demonstrāciju neko nenojaušot. Markoni atsūtīja, viņi saņēma. Ziņas iet un vadu nav.

Dažas dienas vēlāk kāds tomēr saņēmās un strauji aizsvilties mēdzošajam Flemingam šo visu parādīja. Tā kā neviens to nebija pamanījis, tad notikumu varētu aizmirst. Noklusēt, saprotiet.

Nē. Tikai ne Flemings. Viņš uzsprāga. Viņš laikrakstā Times publicēja atklātu vēstuli, lūdzot sabiedrībai palīdzību ļaundara meklējumos. Zinātnisks huligānisms, sašutums par attieksmi pret Royal Institution tradīcijām.

Ilgi nebija jāgaida. Dažas dienas vēlāk Maskelains pats atzinās, publicējot Times atbildes vēstuli. Atvainoties viņš gan netaisījās, bet gan atkārtoti paskaidroja, ka šāds komunikācijas veids nav nedz drošs, nedz pivāts.

The Professor complains that, during his lecture on the 4th inst., the Marconi instruments were disturbed by outside interference, and desires to know the names of those who perpetrated the ‘outrage.’ His suggestions of public opprobrium, legal proceedings, and personal violence may, of course, be dismissed as mere crackling of thorns beneath the pot. Personally, I have no hesitation in admitting my complicity as an accessory before the fact, the original suggestion having been made by Dr. Horace Manders.

If this be described as ‘scientific hooliganism’ and the like, what epithets must we apply to the action of those who, having publicly made certain specific claims, resent being taken at their word?

We have been led to believe that Marconi messages are proof against interference. The recent Marconi ‘triumphs’ have all been in that direction. Professor Fleming himself has vouched for the reliability and efficacy of the Marconi syntony. The object of the lecture was to demonstrate this.” He wrote that he and Manders merely had put Fleming’s claims to the test. “If all we had heard were true, he would never have known what was going on. Efforts at interference would have been effort wasted. But when we come to actual fact, we find that a simple untuned radiator upsets the ‘tuned’ Marconi receivers — and Professor Fleming’s letter proves it.

Kopumā viss kašķis avīzē noritēja nedēļas garumā. Tauta vairāk vai mazāk sliecās piekrist, ka Markoni apgalvojumi ir nedaudz parspīlēti, bet kungs tomēr ir grands un viņa nopelni neapstrīdami.

Kašķa noslēdzošajā publiskajā vēstulē Maskelains ironiski raksta:

Thus, within less than a week, we have been led to the following harmonious conclusions:

  1. The interference was successful, because my signals were read and objected to.
  2. It was not successful, because my signals were “cut out” by tuning.
  3. It was partially successful, because the installation was but temporary.
  4. It was only successful while the receiver was being tuned.
  5. It must have been entirely successful, because the receiver was not tuned at all.

And then, some people pretend to wonder at our wanting to make independent investigations. Well, Qui vult decipi, decipiatur.

Ja nu kādreiz nepieciešams atbildēt uz jautājumu - kurš bija pirmais bezvadu drošības eksperts, varētu atbildēt, ka Maskelains.

Vai arī nē...

Varbūt pirmais attālinātais uzbrukums informācijas sistēmām, izmantojot kaut kādu nekādu komunikāciju tīklu, notika 1834. gadā, kad Blānku (Blanc) brāļi izmantoja astoņpadsmitā gadsimta nogalē Napoleona izbūvēto semafortorņu tīklu, lai apsteigtu tirgus informāciju, kura parasti no vienas pilsētas uz citu ceļoja vairākas dienas. Ar semaforu tīkla palīdzību tas prasīja vien dažas stundas. Tur ir daudz interesantu momentu, bet par to varbūt citreiz.

Izmantotā literatūra:

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar JB

22. janvārī, plkst. 17:44

Nu bet apskata pilnīgumam vēl būtu jāpiemin biedrs Popovs, kas (kā "visiem" zināms) sen sen pirms Markoni izgudroja radioraidītāju un dienu pirms Markoni ēterā pārraidīja Vīnes filharmoniskā orķestra koncertu, ko varēja uztvert 500 km attālumā, publikai rādīja kā ar kohereru (elektromagnētu ar āmurīti, kas bliež pa dzelzs skaidiņām) var uzzināt, ka netālu sper zibens. Nu tālāk, lai Popova lauri būtu pavisam neapgāžami, vienu krietnu brīdi vēlāk šis frukts izglāba kuro tur arktisko kuģi, iedarbinādams radioraidītāju telegrāfa režīmā, tā ka attālums bija vai ta 10 vai ta 20 km un kuģis varēja noraidīt Mayday, Mayday. Nu tā kaut kā. Nu apmēram tā pat kā biedrs Artamonovs, kas no dēlīšiem sanaglotu samokatu (mūsdienās lepni sauktu skrejritenis) izmantoja savā vēsturiskajā 3 km garajā braucienā pa Urālu bezceļiem, kad Dunlopa patentētā gumijas riepa ar kameru un feļļa ar spieķeim jau milzum daudz eksemplāros vizināja gan dāmas gan kungus pa Londonas ielām.