Turpmākajā apcerējumā nepretendēju ne uz kādu autoritāti, jo neesmu nedz filologs, nedz vēsturnieks, nedz filologs-vēsturnieks.

Šogad 5. janvārī aprit 200 gadi kopš klajā nāca "Latviešu avizes". Lai gan mans iedomātais urlāns-intelektuālis (piesienas cilvēkiem par faktoloģiskām lietām) nedaudz oponē, jo 1822. gadā, pateicoties mūsu būšanai austrumu kaimiņa pakļautībā, kalendārs bija nepareizais (Jūlija). Pēc mūsu laika pareizais datums, kad svinēt un plītēt, ir 17. janvāris.

Jānosvin, padomāja Kaspars. Jāpaņem pirmais numurs un jāuzraksta modernajā ortogrāfijā, jo ne visi prot lasīt vecajā drukā. Ha. Ha. Ha.

Ha.

Tas viss pārvērtās mežonīgā ballītē ar desmitiem atvērtu pārlūka ciļņu un rakšanu.

Līdz šim, lasot veco druku, es pat nepiefiksēju milzumu lietu. Galvā tā transformējās varbūt dažkārt īpatnējā, bet tomēr modernā valodā.

Pievērsīsim uzmanību sekojošai rindkopai.

Pirmais teikums, to lasot, iepriekš man galvā pārveidojās par sekojošu.

Mēs gribam Latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un no tālienes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gurdības izpauzdami, ir brīžam pasmiedamies ko labu mācīt un tā cik spēdami piepalīdzēt, pie arāju laužū prāta zināšanas un labklāšanas.

Ātri nolasu miers, ne? Ne gluži. Tas, kas tur patiesībā rakstīts, ir šis:

Mēs gribam Latviešu zinašanas vairot, dažas ziņas no klātenes un no tālenes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudribas izpaudedami, ir brīžam pasmiedamies ko labu mācīt un tā cik spēdami piepalīdzēt, pie araju ļaužu prāta cilašanas un labklāšanas.

Respektīvi, tagad paceļas jautājums - mēs adaptējam mūsdienu valodai un izrunai, vai vienkārši mainām alfabētu, maksimāli atstājot tā laika izrunu? Pieņemot, protams, nepieņemamo, ka rakstība attēloja izrunu.

Sūds, ne jautājums. Protams, ka otrais variants :)

Ignorēšu "z" un "s" lietojumu, jo nav poņas, un ir aizdomas, ka arī tālaika latviešiem nebija :) Starp citu, tālāk tekstā ir vārds "pašķir", kas rakstīts kā "pašķiŗŗ".

Lielākās bažas man radīja "oh" - vai tiešām tas bijis kā garais "ō", nevis divskanis "uo"? Atmiņā uzreiz iekrīt "Vella kalpi" un Rīgas birģermeistars, kuram pastiprināti bija ikurāt garie ō :) Izradās, ka 19. gadsimta pirmajā pusē latviešu valodā iznākušajos iespieddarbos divskanis "uo" apzīmēts gan ar "oh" (saknes zilbē), gan ar "o" (priedēkļos un piedēkļos).

Tikai 19. gadsimta beigās trakie kašķīgie reformātori, izkašķējušies, nolemj, ka atmetams pie "o" tas "h", jo "o" arvienu garš burts, tādēļ garināšanas zīme pie viņa leka. Bija runas par atsevišķa apzīmējuma piemeklēšanu fonēmai [uo], bet nesanāca viņiem visiem vienoties. Pārgāja uz jauno rakstību bez pilnīgas kārtības.

Viss ir mierīgi līdz brīdim, kad tu nonāc pie vārdiem, kurus neatpazīsti.

Par izgājušu gaddu iekš visām Jelgavas baznicām 832 bērni kristiti un tikkai 373 miŗoņi piesacīti. Iekš laulibas sagāje par visam 220 pāri; bet pie Jelgavas Annes-baznicas ari turās visa Jelgavas kiršpēle, un tādēļ tikai ta mazaka puse pie paša pilsata pieder.

"Kiršpēle". Iegūglē, Kaspar. Aha. Atrod cilvēkus ar šādu uzvārdu.

Paprasīsim pēdējā laika modes kliedzienam, mūsu mākslīgā intelekta čatbotam?

(Piezīme sev - nomaini bildīti iekš Google)

Beigu galā meklēju iekš tās pašas perodikas, izrādās, šajā gadījumā ir domāta "draudze".

Skaidrs, ka tas ir tikai pieņēmums, ka rakstītais vārds atspoguļoja runāto. Skaidrs, ka neesmu eksperts. Sergejs tviterī minēja, ka nav maz ticams, ka rakstība atspoguļoja autora runas veidu. Drīzāk trakajos laikos tas rādīja autora izpratni par to - kā patiesībā lietas jāda.. tpfu.. jāraksta. Varu piekrist, jo sevišķi tamdēļ, ka tie bija relatīvi mierīgie laiki, kad lielie skandalētāji Endzelīns, Barons, un Alunāns pat vēl dzimuši nebija.

Patiesības noskaidrošana nav īpaši vienkārša, jo vairumā grāmatu par mūsu valodas rakstības attīstību vecā rakstība ir nedaudz apieta ar līkumu. Labi dokumentēts sākums (Stenders, Mancelis), kā arī reformēšanas mēģinājumi deviņpadsmitajā gadsimtā, taču saraustīti.

Nolēmu, ka ir vērts paskatīties kādu svaigāku (hehe) Latviešu avīžu numuru. Piemēram, pagriezīsim laikrādi kādus 40 gadus uz priekšu.

Salīdzināsim 1822. gada pirmo numuru ar 1861. gada pēdējo. Un neba nu drukas kvalitāti, kas šo gadu desmitu laikā ir būtiski uzlabojusies :)

Ir parādījies "j" burts ("Ihsais Rahditais" kļūst par Ihsais Rahditajs"). Mēnešu nosaukumi ir daudzmaz normalizējušies ("Janwar" un "December" kļuvuši par "Janwari" un "Decemberi").

Kas pa manam rakstās sekojoši (aizvietoju "w" ar "v" pēc saviem ieskatiem):

Parize. Napoleons laidis lielu grāmatu un Amerikas valdīšanas skaidri teicis, ka ši nelabbi un netaisni darrot. Tadēļ Napoleons Enlenderiem pieturās un gribb lai darra, ka šie prassa. Arri kādi karra-kuggi jav taisās iet uz Ameriku. Ir Eistreikeris skaidri izteicis, ka Amerika nepareizi daarijuse. Lai pasargajot mieru. Tā rādās, ka irr citti valdinieki tādu pašu prātu turr, jo vissi bīstās no ta liela posta karra, kas varretu izcelties.

Kaudzītes Matīss 1886. gadā savā "Ortogrāfijas kursā" jau raksta bez līdzskaņu dubultošanas un arī 1888. gada Latviešu avīzēs tādas izvirtības vairs neredzu. Dubultoti tie tika, lai norādītu uz iepriekšējā patskaņa īsumu (piemēram, "treppe", kas gan ir vācu vārds, bet labi ilustrē "e" īsumu). Piemēram, lai zirgam būtu skaidrs, ka "kappi" ir "kapi", nevis "kāpi".

Te, savukārt, vēl piecdesmit gadus vēlāk - 1915. gada pirmais janvāra numurs. Iedomājies - 94. gadagājums. Gribēju jaungada apsveikumu te atreferēt, bet tas ir piebāzts ar pateicību lielajai austrumvalstij un tās ķeizaram.

"Decemberis" pārtapis par "decembri". Mēnešu nosaukumus vairs neraksta ar lielo burtu.

Beidzamā nagla.

Kārtigi un visplašakos apmēros Rumanija gatavojās uz kaŗu: sarīkoja mobilizaciju, sagādaja bagatigu kaŗa materialu, ierīkoja veselu tīklu lazaretu, apgādajās Amerikā ar naudu - ar vārdu sakot, saimnieko rūpigi. To visu ta darija un vēl dara gandrīz pilnigi atklāti un tapēc nav nekāds brīnums, ka Berlinē un Vinē caur to saceļ nemieru.

Well, tas ir jau tuvāk tam, kā runājam tagad, diezgan līdzīgi tam, kas dzirdēts radiofona ierakstos, bet ne tik tuvu, lai nešķistu dīvaini. Es tiktiešām nezinu, cik lielām mērā ortogrāfijas normas ievēroja to laiku avīžnieki. Jo sevišķi - Latviešu avīzes.

Īsāk sakot - mans mērķis bija, ja paveiksies, izpīpēt runas veidu no drukātā vārda. Esmu nedaudz feilojis, jo secinājums ir viens - ortogrāfija noteikti nebija standartizēta, tās saknes ir meklējamas vācu valodā, katrs maun kā māk. Sākot ar 19. gadsimta beigām var runāt par to, ka rakstītais vairāk vai mazāk atspoguļo literāro mēli, bet ne sarunvalodu.

Jā, un es tā arī noslinkoju un nepārrakstīju pirmo numuru salasāmā fontā. Tas nekas - notērēju vairāk laika, lai noskaidrotu to, ka nebija īsti ko noskaidrot :)

PS Tagad došos vērt ciet tos šaušalīgi daudzos pārlūka tabus.