Turpinām rakstīt par lietām, kuras interesē tikai mani.

Diez`, kāpēc man bija jāpamēģina kārtējā kontraversālā lieta? Tāpēc, ka bija dzimšanas diena un man uzdāvināja iespēju paprovēt vairākas, bet izvēlēties vienu mehānisko klavieri.

It kā jau ir oukei ar membrānas klaviatūru karali(eni) - Logitech MX Keys. It kā. Taču, tā vietā, lai uzskatītu, ka visas mehāniskās klavieres ir kults, pašam jāpamēģina laiku pa laikam. Pirmais piegājiens pirms dažiem gadiem man neizdevās. Iemeslus vairs neatminos. Iespējams, ka tamdēļ, ka bija vnk jāatdod atpakaļ :P

No visiem to laiku iebildumiem pret mehānisko klaviatūru visvairāk atmiņā ir palikuši divi. Skaļums, jo es mājas kabinetā neatrodos viens. Un izmērs, jo es negribu izmantot piecu pirkstu kombinācijas, lai nospiestu pogas, kuras esmu ieradis spiest kā atsevišķi stāvošas.

Starp citu, otrais nav īsti tīrs mehānisko klaviatūru mīnuss, jo pieejamas arī pilnizmēra versijas. Lieta tāda, ka ka vairums mehānikas piekritēju ir arī mazizmēra klaviatūru piekritēji. Tas līdz ar to sarežģī 'aizņemties-pamēģināt' darbplūsmu.

Kā izrādījās šoreiz, troksnīgumu ietekmē ne tikai slēdžu (swwitches) skaļums. Ja ar slēdžiem viss ir vienkārši - lineārie (klusi), taktilie (vidēji klusi) un klikšķīgie (skaļi), tad ar pašām klaviatūrām tā nav, jo lomu sāk spēlēt klaviatūras materiāls, konstrukcija, nopakojums, galu galā pat tas, uz kādas virsmas klaviatūra stāv.

Tā nu tā pandoras lāde atveras - visādi skaņu izolējoši pildījumi, tā dēvētie o-rings, kuri maucas uz pašiem taustiņiem vai slēdžiem, stabilizatroru nomaiņa, eļļošana un citi triki. Man, šķiet, to nevajag.

Par slēdžiem. Man laikam patīk taktilie. Lineārie ir kaut kādi ne tādi - slīd nekontrolējami :P Skaļie nav opcija, jo neesmu kabinetā viens. Taktilie un klusie varētu būt tieši tas, ko dakteris izrakstījis.

Nākamā lieta, kuru apskatīt, ir klaviatūras izmērs.

Kādu laiku padzīvoju ar 65% Epomaker EK68. Riktīgi jauki. Gan izmērs, gan kvalitāte. Skaņas bimbulis īsti nav nepieciešams, bet ir kvalitatīvs, štengrs un darbojas kā sapnis. Visus iztrūkstošos taustiņus var nospiest ar fn kombināciju. Diemžēl, diezgan bieži ir nepieciešams home un end, tamdēļ tos gribētos atsevišķi. Sāku domāt, ka tā ir mana mīļākā. Par lineārajiem slēdžiem gan neesmu sajūsmā, šķiet.

Nākamais izmēra kandidāts ir 80%, pie kura pagaidām arī esmu palicis. Iqunix OG80 Divtik dārgāka, divtik skaļāka, bet no klaviatūras lietošanas viedokļa daudz ergonomiskāka, jo pa rokai ir tieši tie taustiņi, kas nepieciešami. No man svarīgiem mīnusiem lielākais ir tas, ka tam nav automātiskā windows un mac izkārtojuma - jāpārslēdzas pašam manuāli - pārslēdz iekārtu, tad fn+tab piecas sekundes, lai pārslēgtu izkārtojumu. Fuj.

Starp citu, pie interesantajām lietām jāpiemin, ka klaviatūrai ir ieliekta forma, kas ļauj itin ērti lietot pogas, kuras ir augšējā ridnā (Esc, F1...F12, Del un PrtScr). Pamācība, savukārt, liek nedaudz vilties, jo nav atšifrētas visas fn taustiņa kombinācijas ar pārējiem.

Prikola pēc paprovēju arī Akko 3098. Šis izmērs tiek dēvēts par 1800 compact - tādā iekšā ir numpads, kā arī šis tas vēl. Nepatika, jo diezgan izteikts lētucis, kā arī nedarbojās daudz kas no manuālī rakstītā.

Gala rezultātā tagad šo es rakstu uz 75% Iqunix, jo taustiņu skaits un izvietojums ir lielisks, bet ilgojos pēc Epomaker, jo pati klaviatūra ir patīkama. Lai gan pie desveida enter taustiņa j

āpierod.