Sveicināti vienā no daudzajām epizodiskā čīkstinga platformām - manā blogā.

Datu nesēju atlīdzību plāno ieviest arī viedtālruņiem. Šī droši varētu būt viena no visstrīdīgākajām nodevām, kuras mēs maksājam atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada noteikumiem nr. 321. Diemžēl vai par laimi mēs nekādi nevaram to norakstīt tikai uz mūsu varas nespēju un nevēlēšanos pretoties tik ļoti uzstājīgajam AKKA/LAA lobijam.

Sliktās ziņas ir tās, ka autoratlīdzību samaksu nekad nav bijis vienkārši. Ir aptverts viss. Godīgās raidstacijas, video un audio straumēšanas servisi, pasākumu organizatori, diskotēkas un krogi šādā vai savādākā veidā šo nodevu maksā. Vai arī legāli nemaksā, ja ir viltīgi (čau, Jāni!:).

Pasaulē ir vēl vairāk tādu, kas nemaksā. Feisbuki, tiktoki, tviteri, instagrami, simti un tūkstoši citu platformu - vai tad visi tie ir vienojušies ar mūsu autortiesību aģentūru par maksājumu veikšanu?

Eiropā ir viena valsts, kurā šādas tukšo datu nesēju nodevas nav - Luksemburga. Te būs PDF fails no 2016. gada pētījuma par šādas nodevas esamību dažādās pasaules valstīs.

Starp citu, šis ar maksājumu apliekamo nesēju saraksts jau reiz ir bijis strīdus ābols. 2012. gadā Satversmes tiesa apmierināja autortiesību bruņinieku prasību pret Ministru kabinetu. Tās būtība bija - mums ir jauna dekāde, ir jaunas iekārtas, bet MK nav grozījuši savus noteikumus, tās tur iekļaujot. Fine, papildiniet to savu sarakstu, ja tā vajag.

Tehniski KM dara savu darbu, jo MK noteikumos esošais saraksts ir jāatjauno atbilstoši laikmeta garam. Mani vairāk sašutina pats autoratlīdzību piemērošanas modelis. Un šādas nodevas eksistence ir absurdi līdzjūtīga pretīmnākšana autortiesību subjektiem, jo autoratlīdzību iekasēšana moderno tehnoloģiju laikmetā, izmantojot akmens laikmeta pieņēmumus un metodes, nebūt nav triviāla.

Plūdeni pārejam pie čīkstinga.

Īsumā visas pasaules autortiesību lobiju galvenais eksistences mērķis ir pamatot nepamatojamo, iekasēt proporcionālu naudu par neizmērāmo un kaut kā nebūt to sadalīt.

Koncepcija pirmo reizi parādījās Vācijā vēl sešdesmitajos, kad tika ar šo nodevu aplikta aparatūra, ar kuru var veikt kopēšanas nedarbus. astoņdesmitajos, savukārt, šim piebiedrojās arī maksa par tukšajām kasetēm. Tolaik, atgādināšu, interneta īsti vēl nebija.

Privātās kopēšanas ierobežošanas pamatā bija iespēja ierakstīt kaut ko, ko rāda TV vai raida radio un skatīties vēlāk. OK. Maza nodeviņa. Der.

Bet tagad tā īsti vairs nav. Nupat retais kaut ko apzināti ieraksta no publiskajiem avotiem. Dzīve ir tikusi tiktāl, ka saturs teju vienmēr ir pāris pirksta kustību attālumā. Tas nekur nav jāsaglabā.

Ja mēs cīnāmies šādi pret pirātismu, tad varbūt pasakām - tā kā jums visiem ir potenciāls būt pirātiem, tad jūs maksāsiet par šo potenciālu, bet, ņuņuņu, nekāda pirātisma! Pie kam, samaksājot šo nodevu es nemaz garantēti nevaru jebkuru pat legālu saturu saglabāt pie sevis. Ne visur ir šādas iespējas. Un, ja godīgi, es pat dabūtu riktīgi kārtīgi dikti padomāt, lai izdomātu, kā tieši iegādātos legālos darbus kaut kur iekopēt vai saglabāt.

Laicīgi informēju, ka neiešu absurdajos salīdzinājumos, lai pastiprinātu savu sašutumu. Piemēram, nodoklis visiem auto, jo ar tiem var pārsniegt ātrumu (jo nedaudz neatbilstošs salīdzinājums). Vai arī nodeva par kvadrātmetru dēļa, jo uz tā var uzkrāsot Rača dzejoli.

Varbūt ir vērts vēl piebilst, ka pienākums kompensēt privātās kopēšanas radītos zaudējumus netiek uzlikts. ES valstīm ir brīvas tiesības izvēlēties autortiesību kompensācijas mehānismus, ja tāds privātās kopēšanas izņēmums vispār eksistē (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā).

Forši, ka mūsu autortiesību sargi ir vienojušies ar lielajiem straumēšanas servisiem par maksājumiem. Tiesa, sanāk kaut kāda neliela selektivitāte. Kā paliek ar tiktoku, instagramu, tviteri? Tur takš arī saturu var ievietot. Izlases kārtībā naudu paprasīt tikai no tiem, kuri ir ar mieru, šķiet nedaudz jocīgi.

Maksājuma būtība ir "kopiju veidošana privātām vajadzībām". Nesamērīgs maksājums, ja godīgi. Straumēšanas servisu uzvaras gājiena laikmetā aizvien mazāk un mazāk cilvēku saglabā kaut ko uz saviem datoriem. Aizvien vairāk cilvēku maksā par to, ko potenciāli varētu saglabāt, jau tāpat. Papildus kopija uz datora nodara precīzi nulli naudiskā zaudējuma. Tas ir pašpatēriņš. Tas jau ir apmaksāts. Speciāli aplūkoju savu datoru un visus datu nesējus. Man nekur nekā nav nupat jau vairākus gadu desmitus.

Varbūt jāielūkojas KM minētajos pētījumos? Diemžēl, neizdevās tos uz sitiena atrast. Svaigākais, ko izdevās, bija SKDS aptaujas rezultāts no 2012. gada.

Beigu galā ar sociālo tīklu palīdzību izradās uziet šo 2020. gada pētījumu (arī SKDS, ja nu kas).

Citātu laiks:

Saskaņā ar aptaujas datiem 79% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 75 gadiem pēdējā gada laikā nav kopējuši likumīgi iegūtus autordarbus savai personiskai lietošanai, bet to ir darījuši 14% aptaujāto iedzīvotāju.

Bet, kā rādās, telefonu šādai darbībai ir izmantojuši tikai 32% no iepriekš minētajiem 14%, jeb kopumā (būšu devīgs, noapaļojot uz augšu) 5%:

Dators ir tā iekārta, kuru likumīgi iegūtu autordarbu pārrakstīšanai izmantojis vairākums iedzīvotāju (85%), kuri ir kopējuši ar autortiesībām aizsargātus darbus. Gandrīz trešdaļa aptaujāto iedzīvotāju (32%) likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai izmantojuši viedtālruni

Tagad palūgšu uzdot vēl kādu jautājumu šiem respondentiem - vai jūsuprāt spēlītes iegāde telefonā arī skaitās kā autordarba kopijas saglabāšana?

Nemaz nerunājot par to, ka 1000 respondentu, kuru galvenais darbs ir atbildēt uz jautājumiem un ar aktivitāti ģenerēt punktus, kurus var izņemt dāvanu kartēs, kas visās aptaujās tiek pozicionēts: "Latvijas iedzīvotāji ir runājuši, hau!". Esmu vienu šādu platformu izstrādājis un socioloģisko interenta aptauju atbilstība reālajai dzīvei ir pievilkta aiz ausīm. Statistika ir nopietna disciplīna, bet tiklīdz to piemēro socioloģiskajām aptaujām ar niecīgu un nereprezentatīvu izlasi, viss aiziet auzās.

Jā, man ir ļoti žēl, ka respondentu skaits un reprezentativitāte liek gribēt ko labāku. Bet tas automātiski nenozīmē, ka tā kā nav nekā cita, šis ir jāņem par pilnu.

SKDS kā socioloģisko aptauju vietējais gigants, strādājot ar konkrētu pasūtītāju ir spējīgs aptaujas rezultātus pagriezt vēlamajā virzienā. It sevišķi pie tādām mazām izlasēm. To tūkstoš respondentu lokā 3 (trīs) vecuma grupā no 60 līdz 75 gadiem ir atbildējuši, ka ir lietojuši telefonu kopēšanai. Tas tālāk tiek attiecināts uz visu attiecīgo demogrāfisko grupu, izmantojot koeficientus un iedzīvotāju statistikas datus. Trīs, Karl.

Vulgarizējot - tūkstoš cilvēku aptauja internetā tiek izmantota kā pamatojums izmaiņām likumos, to uzskatot par reprezentatīvu visai Latvijai. Kamēr 10 vai 20 tūkstošu parakstīta inciatīva vienkārši tiek ignorēta, to uzskatot par nelielas daļas iedzīvotāju gribu.

Te ir vieta anekdotei:

Ar ko skaidrojamas vidējā krāniņa garuma atšķirības divos Gruzijas ciemos?

Vienā tika veikta aptauja, bet otrā mērījumi.

Jautājums, uz kuru respondentiem bija jāatbild, skanēja šādi: "Kādas iekārtas Jūs izmantojāt šo likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai?". Tagad iedomāsimies uz mirkli, ka visi šie respondenti ir tik tiešām izmantojuši legāla materiāla pārrakstīšanai viedtālruni. Vai kāds man var paskaidrot - kā? Kurš ir tas legālais autordarba veids, kuru katrs statistiskais divdesmitais ir spējīgs tajā pārrakstīt?

Atskaitē neatradu arī profila informāciju par to - cik tad no respondentiem atbilstošajās vecuma grupās maz ir viedtālrunis vai dators. Tie, kuriem nav dators, bet ir viedtālrunis, visticamākais, anketēšanā netika iekļauti. Un šīs neesošo respondentu grupas atbildes mēs tā arī neuzzināsim.

Kultūras ministrija, protams, diezgan savlaicīgi nopublicēja arī autoru viedokļus. Mīlgrāves kundze minēja, ka "galvenā kauja gan par sabiedrības izpratni, gan arī autoru tiesību aizstāvēšanu izcīnīta jau". Paskatieties ārā pa logu. Nekas nav izcīnīts :)

Es teikšu, ka manos pētījumos un paziņu paradumu zināšanā legālo autordarbu kopēšana vispār nav izplatīta. Bet pirātismu šī nodeva nelegalizē. Tad, piķis un zēvele, par ko mēs maksājam? Par iespēju realizēt savas tāpat jau eksistējošās tiesības rīkoties ar iegādātiem autordarbiem pēc saviem ieskatiem? Bet lai jau nu paliek, jo tas ir mans burbulis, kurš nebūt neatspoguļo vislatvijas iedzīvotājus.

DNA (datu nesēju atlīdzība) būtiski ineietekmējot datu nesēju gala cenu. Sasodīts, tai VISPĀR nebūtu jābūt. Varbūt pieliekam centu pie maizes cenas klāt, jo tas arī būtiski neietekmēs tās cenu?

Parunāsim tagad par šīs atlīdzības izmaksām. AKKA/LAA šo ieņemto naudiņu maksājot autoriem. Procentuāli tas izskatās šādi: 38.66% autoriem, 30.67% izpildītājiem, 24% fonogrammu producentiem un 6.67% filmu producentiem. Man neizdevās atrast pamatojumu šim aprēķinam, ja neskaita vairākkārtīgi pieminētos vārdus "statistika".

Ja preizi saprotu, tad naudu saņem tikai tie autortiesību un blakustiesību subjekti, kuri tiek atskaņoti tur, no kurienes AKKA/LAA ir spējīga saņemt kaut kādas nebūt atskaites. Ja esi Mazpisānu pankroka megazvaigzne, kura savos darbos nekautrējas lietot piecstāvīgus lamuvārdus un koncertos apslacīties ar dūviņu bērniņu asinīm, pat pie milzīgas popularitātes no šīs naudas tev nekas nespīd. Jo pa radio tevi neatskaņo.

Radio, televīzijas, koncertu rīkotāji, teātri un izdevniecības iesniedz pilna apjoma programmas, un AKKA/LAA sadala atlīdzību par konkrēta darba konkrētu lietojumu. Savukārt ir arī tādas autoru darbu izmantotāju grupas, kas šādas atskaites neiesniedz – kafejnīcas, veikali, restorāni, frizētavas un līdzīgas iestādes, kurās galvenokārt skan radio un televīzija vai tiek atskaņoti CD ieraksti un kuru maksātās autoratlīdzības summas salīdzinoši nav lielas. Šo izmantotāju grupu atlīdzību sadala saskaņā ar raidorganizāciju iesniegtajām programmām.

akka-laa.lv: Autoratlīdzības iekasēšana, sadale un izmaksa.

Jebkuras radiostacijas pārstāvjiem te noteikti būtu ko teikt par pašu procesu.

Aprēķina metodika interneta vietām, kuras programmu nepiedāvā ir "[..] pēc analoģijas ar līdzīgām programmām vai saskaņā ar izlases vai speciālajām programmām, kuras veido, pamatojoties uz statistikas datiem." (avots).

Godīguma labad jāmin, ka ir vesela kaudze autoru, kuri savus darbus nodod brīvai lietošanai.

Nodevām un autoratlīdzībām ir jābūt proporcionālām un samērīgām. Šajā gadījumā mēs maksājam par hipotētisku iespēju kaut ko izdarīt, ko liela daļa no mums nemaz nedara.

Pie kam, bieži vien dubultā, jo nopērkot jau šo to esam samaksājuši.

Sadale arī nav godīga, jo, kamēr neesi reāli populārs mākslinieks, tevi vispār neskaita.

Pa manam, te ir jautājums viens. Vai man kā autordarbu nopirkušam cilvēkam tiešām ir jāmaksā papildus nodeva par šī darba kopijas izvietošanu uz savā rīcībā esošajiem datu nesējiem? Vai tas gadījumā nav kaut kāds nebūt tur kā viņu sauca... absurds? Šis ir jautājums par autordarbu kopēšanu privātām vajadzībām. Cik ļoti atbilstošs laikmeta garam un veselajam saprātam tas ir.

Autortiesību likums nosaka:

Bez autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts darbus, kas iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā vai arī citā aizsargājamā darba izpausmes formā, kā arī vizuālos darbus reproducēt (tai skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas. Autori ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par šādas kopijas izgatavošanu (nesēja atlīdzība).

Autortiesību likums

Varbūt ir vērts pievērst uzmanību jautājumam - kas tad īsti ir taisnīga atlīdzība, ja darbu no sava telefona A nokopēju uz savu telefonu B (diez, kā to tagad izdarīt?) es pats privāti un turpinu klausīties privāti. Kas tieši ir jāatlīdzina?

Bonusa viela. Vai zinājāt, ka sadale no datu nesēju atlīdzības atsevišķiem darbiem pamatojas tikai uz Latvijas Televīzijā atrādīto?

7) Literārie darbi

9,4% Literāro darbu autoriem nesēja atlīdzību aprēķina: > > - 50% no summas kā koeficientu piemērojot pēdējā sadalē par darbu izmantojumu Latvijas Televīzijā autoriem aprēķinātās summas; > > - 50% no summas kā koeficientu piemērojot pēdējā sadalē par darbu izmantojumu Latvijas Radio autoriem aprēķinātās summas.