Pirms trim gadiem uzmūrēju ugunsmūri, bet pa šo laiku šķūnis ir kļuvis... gandrīz vai apdzīvojams. Bet visu pēc kārtas.

Palikām pie tā, ka palīgēkā (par šķūni to saukt var, bet nedaudz neērti) ielaidu elektrību un sāku briest karkasa darbiem. Sabriedu.

Tā kā materiālu karkasam man piegādāja bez manas tiešas klātbūtnes, tad viņi pēc tam brauca un mainīja to, kas viņuprāt bija taisns, bet dabā savērpies un izliecies. Ja nu kāds meklē kokmateriālu Jelgavā, tad nepērciet Arik'ā. Viņi strādā uz apjomu, ne kvalitāti.

Bet tas nekas. Pēc stalažu demontāžas bija pienācis laiks mūrlatai. Sākumā uz pagaidu stiprinājumiem (tautā sauktiem par leņķīšiem). Lai nemaisās pa kājām un ir aptuvena nojausma par augstumu.

Tam sekoja apakšējā vainaga montāža. Uz tā tad arī gulsies viss karkass, kas nozīmē, ka diagonālēm jābūt identiskām. Protams, ka visiem sen zināms, ka karkasa materiāls ir jāņem sauss un uzreiz ir jāliek lietā, jo savādāk, temperatūras un mitruma ietekmē tas, maigi sakot, padodas savām visdziļākajām spriedzēm. Jāsaka, ka ar šo lielas problēmas nebija līdz brīdim, kad tiku līdz augšējam vainagam :)

Nākamais solis bija grunts piebēršana ar blietēšanu. Nezinu, kas man uznāca, bet nolēmu, ka īstā manta būs stroikā vēl diezgan daudz esošā šķemba. Duriks. Smilts būtu bijis daaaaudz labāk. Bet tas man atnāca tikai tad, kad nolēmu, ka tomēr siltināšu grīdu un vajadzēja dabūt šitai nolāpītajai šķembai vismaz tādu līmeni, lai putuplasts stāv horizontāli un vienmērīgi. Bet tagad, priecīgs kā antivakseris ceļojumā, vedu, bēru, blietēju.

Nu, un tad bija pats foršākais un labākais posms visā būvniecībā. Karkass. Tā ir lieta, kura dienas laikā var transformēt jebkādu nepatiku pret būvniecības lēnīgo gaitu. Lielā siena man prasīja vienu dienu, jo pirmā reize. Otrās divas sienas paņēma otro dienu. Te vēl var redzēt piekabē OSB, kurš nemaksāja mūsu valsts IKP. Kamēr jūs domājat, cikreiz ir kāpusi OSB cena kopš tā laika, pievērsiet uzmanību piekabes un OSB plākšņu izmēru saskanībai. Speciālā OSB plākšņu pārvadāšanas brička.

Pacelšanai biju domājis izsaukt draugu palīgā, bet nenocietos. Lēnā garā uzstutēju saviem spēkiem. Un tas noteikti bija tā vērts. Gandarījums neizmērojams.

Pagāja kāds laiks, kamēr pārgāja lietus periods, bet drīz jau tiku līdz pirmajām sijām. Atkal nolāpītās diagonāles, kuras allaž ir garākas, nekā metramērs. Pa tam augšējā vainaga pēdējais dēlis bija stulbs nē, bet izliecies. Tā, ka gan savērpies, gan akceptējis dzīvesziņu no hokeja nūjas. Tur ar parastu naglu un skrūvi cauri netiku. Nācās savilkt kopā ar špiļku un uzgriežņiem.

Ātrais pārskrējiens uz oktobri un jumta nesošā daļa, kā arī OSB apšuvuma vairums darīts. Kas patīkami, nenācās zāģēt nost ugunsmūra "ausu" augšpusi. Te viss zolīdi sagāja tā, kā vajadzēja saiet. Košumspāres un karnīzes dēli sūtīju atsevišķi Svētes zāgētavā, jo, kā jau minēju, ar Arik sasieties itnemaz nevēlējos vairs.

Līdz ziemas atnākšanai paguvu vēl šķērslatojumu, membrānu un latojumu. To visu nosedzu divās kārtās ar plēvi un sāku gaidīt pavasari. Pēdējie "štrihi" bija pa tumsu, aukstumu un lietu. Līdz ar to būvniecības sezonu noslēdzu 25. novembrī, veicot teritorijas sakārtošanas darbus.

Vēlā rudenī ar būtisku nokavēšanos beidzot atbrauca jumts (much recommend mazo moduļu dakstiņprofilu no Balex), bet arī tam bija jāgaida pavasaris.

Pagāja ziema, un tad sāku jumta segumu. Nedaudz varbūt aizgāja banāniņā, bet nekā kritiska. Diemžēl, viņi nespēja gan nokomplektēt visu kā vēlējos pēc poļu pamācības un veselā saprāta - pretinsektu figņu un dublto lāseni. Vismaz ne telefoniski un e-pastiski. Nu, nekas. Nav jau dzīvojamā māja vai ofiss... ā.. paga. Hmm. Jāpadomā.

Paralēli pasūtīju lētos logus kaut kādā šaraškina kantorī (apzināti, jo nu .. šķūnis, takš) tepat Jelgavā, kurus pēc visiem fenšui ar lentām iemontēju. Kad pasūtījums bija gatavs, man tas bija jāizņem kaut kādā angāru rajonā, kur visi trīs logi vienkārši bija atstutēti pret sienu. Gandrīz vai paņēmu ne savējos :)

Vēl saskrūvēju durtiņas, lai ir slēdzama padarīšana un kontūrs noslēgts.

Sekoja visas saimes iejūgšana vagondēļa gruntēšanas un krāsošanas darbos, kamēr es nodarbojos ar ventilējamās fasādes karkasa montāžu. Apakšā ekstrudēts alumīnija siets pret grauzējiem, augšpusē plastmasas (šķiet) siets pret kukaiņiem. Bija jau septembris, kad pa tumšajiem vakariem pabeidzu skrūvēt.

Gads palīgēkas kontekstā bija diezgan lēns, jo beidzot sākās aktīva mājas būvniecība, kas būtiski novirzīja akcentus..

Te tad nu uz tādiem lielajiem darbiem viss arī apstājās, jo, kā jau iepriekšējā rindkopā minēju, visa uzmanība tika pārlikta uz mājas būvniecību. Ar to šķūnis principā pārvērtās par materiālu un instrumentu noliktavu un tāds liktens tam bija līdz pat brīdim, kad lielie būvdarbi noslēdzās un vēl mazliet. Šādi pagāja 2019. gads.

Pa ceļam uzmontēju teknes, kā arī, izmantojot izdevību, ka māja vēl top, pārvilku elektrību pa taisno no mājas sadalnes un signalizāciju (no pults kustības sensors un ugunsgrēka trauksme).

Galu galā pienāca šitā paša gada jūnijs. Šķūnis piekrāmēts ar visu ko. Piemēram, man atveda fasādes vati mājas siltināšanai. Divas paletes bija caurcaurēm slapjas. Tad, kad atveda maiņu, šīs nemaz atpakaļ neprasīja. Visu vasaru žāvēju otrpus žogam, tad pārnesu uz šķūni, kur turpināju žāvēt. Šķūnī bija arī kaudze ar būvniecības laikā pāri palikušajiem maisījumiem (betoni, apmetumi, javas, utt), kā arī čupiņa ar pāri palikušu Styrofoam grīdu putuplastu.

Nobriedu, ka no vates jātiek vaļā ar izstrādāšanas metodi. Galu galā, karkass ir jāsiltina tā vai šā. Pirms sākt darbu, atcerējos griestu siltināšanu mājai un nolēmu, ka never again. Aizskrēju līdz bodei un nopirku par dārgu naudu pilno sejas masku.

Teikšu, kā ir. Griestos vēl OK. Tur tie 200mm iegāja smuki. Nācās tik platumā piezāģēt. Bet sienās... sienās man ir 100mm. Un no 200mm taisīt 100mm ir i-z-a-i-c-i-n-o-š-i. Piebeidzu sienas, palika pāri vēl kaudze lokšņu. Nospļāvos un atdevu feisītī par velti pirmajam ņēmējam. Kad vajadzēs siltināt mūri, nopirkšu 100mm loksnes un vairs nečakarēšos.

Divas dienas man aizgāja uz griestiem, divas uz sienām. Vēl vienu dienu man prasīja visu padarīt par Dekstera cienīgu plēvēm iztapsētu skabūzi. Lai gan pa griestiem man pašam vairs negribētos plēvi vilkt. Tāda noņemšanās....

Tā kā vates biezums pašgriežot man sanāca te 100, te 110, uz savas pagājušā gada dzimšanas dienas dāvanas sazāģēju 3cm latiņas, kuras tad arī būs tās, pie kurām stiprināšu apšuvumu. Apšuvums būs, visticamākais, 6mm saplāksnis. Neizskatās pēc mēsla kā OSB, maksā saprātīgi. Jau paeksperimentēju un ir labi.

Vienu dienu man prasīja šķūni izvākt, saturu sašķirojot atdodamajā, izvedamajā uz atkritumu poligonu un atkalizmantojamajā pašam.

Otro dienu man prasīja tas, ko nezināju, līdzinot šķembu. To visu lopu mēģināt dabūt taisnu tā, lai puķiks nestaigā un ir vienmērīgs. Labi, ka bija palikuši dažādi būvniecības maisījumi. Savādāk vajadzētu meklēt, kur smilti norakt, lai var smuki izlīdzināt. Otra nianse, protams, bija tā, ka iepriekš nebiju domājis siltināt grīdu. Nācās nogrebt nedaudz, lai līmeni dabūtu ar provizorisko 70mm betonu.

Trešajā dienā biju nolēmis paņemt brīvu. Sazvanījos ar Estrich lējējiem. Iepriekš viņi negribēja braukt uz manu mazo objektu. Čakars lielāks nekā jēga. Tagad piekrita. Bet. Tā kā darbs maziņš, tad paķers pēc kāda lielā objekta. Piemēram, moš pat rīt.

Rīt, Karl!

Vispār jau sākotnējā tēze bija betonēt pašam. Ņemt gatavo maisījumu un aidā. Tad sarēķināju, ka tās ir 3.5 tonnas maisījuma vien. Plus vadulas. Plus mešalka. Plus līdzināšana un gludināšana. Vienam tā būtu konkrētas divas dienas no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Paldies ērmam, kurš nepaslinkoja man par šo alternatīvu atgādināt. Vienmēr jau var ņemt bumbieri, bet tas ir pagalam šmucīgs pasākums, kas man toč visu zālienu izpurgātu. Un attālums arī diezgan liels.

Nu, neko. Es ar saviem nekānedarīšanas plāniem pēc darbadienas lēkšiem devos pēc armatūras un rashodņaka uz bodi, un tad uz palīgēku, lai sagatavotu visu... Beigu galā pulkstens nebija pat vēl 22:00, kad gotovs, saimniek.

Pašam mazliet nepatīk tas, ka diktā steiga. Nebija iespēja lēnām un rūpīgi pārdomāt visu to, ko daru. Puķiku pie mūra pieskrūvēju ar skrūvēm un pielīmēju ar putām. Aukstuma tilts niecīgs.

Jā, par siltinājumu. Tā kā mūris man ir ikurāt uz robežas, tad pamatu siltināšana ugunsmūra ārpusē atkrīt. Tāpēc arī puķiks pa perimetru gar mūri. Pamatus karkasa sienām gan nosiltināšu ar to pašu pāri palikušo Styrofoam. Grīda būs līdz slieksnim, jeb apakšējam vainagam, (tāpēc arī plēve). Slieksnis ir izzāģējams un nomaināms, ja izdils, bet vēl tos piecus centiemetrus šķembas rakt nost galīgi nebija iekāriena.

Beigu galā, ne nu gluži "rīt", bet "parīt" astoņos no rīta džeki bija klāt un visu sapildīja. Pilnīgi vai neticās, ka pēc visiem šiem gadiem man būs jāatvadās no domas "kaut kad jāvāc ārā piekrautais šķūnis, lai var ieliet grīdu". Tas tad nu būtu nodarīts.

Nākamajā rītā sešos divdesmit mani pamodināja ugunsgrēka trauksme. Paaugstinātā mitruma un termiskās reakcijas rezultātā palīgēkas ugunsdrošības signalizācija bija "salipusi". To gan sapratu pēc tam, kad steigšus puspliks cauri visiem tanī brīdī špricējošajiem zālāja laistītājiem ar ugunsdzēšamo aparātu padusē desoju dzēst dzēšamo. Mīļā miera labad noskrūvēju galvu un noliku maliņā.

Pēcāk ik dienas regulāri gāju ar šļauku laistīt to pelēko brīnumu. Vēl pēc dažām dienām apnika - nopirku lētāko plēvi, kas ir, kārtīgi salēju betonu un nosedzu. Lai reaģē savā nodabā, kamēr man apniks.

Kas attiecas uz pašu mūri, pēc dažām nedēļām, kad nepieciešamās reakcijas būs beigušās, nopirkšu čupiņu dēļu un uztaisīšu nelielu 10cm biezu karkasu, kurā sastūkāšu 10cm vates loksnes. Tāpēc arī grīda pirmā, lai apakšā var to visu uzsēdināt uz hidroizolācijas, un ir, pret ko atbalstīt rāmi (tam arī nemaisīs apakšējā dēļa 5cm atbalsta platība, jo 5cm pie sienas ir puķiks). Noenkuros pret mūri ar leņķiem un vieglbetona skrūvēm un būs gerai.

Pēc tam jau atliek uztaisīt durvis un iznest tās uz āru līdz fasādes līmenim. Līdz lietus sezonai jāpagūst arī tikt galā ar lāseņa pieslēgumu pie mūra (vai nu iedziļināt mūrī augšējo atloka daļu un noiet ar "mūžīgo" āra hermētiķi, vai arī nogriezt un uzvilkt caur speciālu savienojuma profilu apmetumu). Vēl var pasūtīt skārda detaļu, kas ugunsmūra augšējo daļu nosedz pilnībā un uziet uz jumta, bet tas izskatīsies tizli.

Jāpiebilst, ka pilnīgi visu šeit aprakstīto es darīju pirmo reizi. Bieži vien bija tā, ka procesam baidījos pieķerties ilgi, jo nu... nezināms. Te iederās tas teiciens - acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Jā, veselā kaudzē lietu ir vēlams sākt no neredzamās vai nesvarīgās puses. Piešausi roku, procesu un viss būs tip-top. Strukturālās lietas ir nepieciešams izzināt padziļināti - kas ir koks, kas ir karkass, ko nozīmē svara pārnese, ko nosaka regulējums, utt.

Galu galā. To esmu uzbūvējis savām rokām pats. Pats, nolāpīts. Ar savām kuslajām ķetnām, kuras vēl pirms sešiem gadiem nezināja, kas ir mūrlata, būvbedre vai aila.