Gluten Morgen. Vai gluten <tag>. Vai gluten Abend.

Mans šī gada izaicinājums ir uzmakarēt šķūni savām paša rociņām. Virzāmies uz priekšu pēc plāna ar nelielām nobīdītēm, kuras dēļ nelielā mērījumu skaita nav mērāmo lietu raksturojošas. Tamdēļ lai top neliela atskaitīte.

Atgādināšu, ka projektētais šķūnis, saimniecības ēka, palīgēka un novietne atrodas uz zemes gabala robežas, lai mākslīgi neveidotu aiz tā esošu šauru joslu, kurai praktiska pielietojuma ārpus drazas uzkrāšanas nav nekāda. Šādam risinājumam gan ir nepieciešams paraksts no blakusīpašuma īpašnieka, bet to izdevās iegūt apmaiņā pret solījumu kādā brīdī paretināt alkšņu audzi (piedzīvojums ar motorzāģi plānots šoziem). Patlaban esmu ticis līdz ugunsmūrim (pabeigtam), taču visa ballīte beigu beigās izvērtās makani epohāla, ja salīdzina ar mēreni mierīgajām vecumdienām, kuras centos līdz šim vadīt.

Pagājušā gada vasarā dabā uzzīmēju aptuvenās palīgēkas aptuvenās atrašanās aptuveno vietu un konstatēju, ka vienu stūri ir sanācis uzlikt tieši aptuveni precīzi uz bērza. Bērzs nav vienkāršs. Bērzs ir (nu jau - bija) manai izpratnei gana nopietns bērzišče. Vasaras gaitā tika saņemts lēmums-atļauja, kurā norādīts, ka, dabas aizsardzības pārvaldes atzinumā norādīts, ka āra bērza Betula pendula ar apkārtmēru 1,3m augstumā virs sakņu kakla 2,01m ciršana nav pretrunā ar dabas aizsardzības normatīvajiem aktiem. No vienas puses varēja stumt ēku, no otras puses koks ir liels, meta nopietnu ēnu, no trešās puses iepriekš labvēlīgais kaimiņš varētu vairs nebūt tik pretimnākošs, blakus vēl bija mega liepa, kuru nolēmām ar to pašu arboristu palīdzību apkopt un pagaidām paturēt (ja labi uzvedīsies), bet pagalmā vēl ir priede un čupiņa bērzu, kas to visu daiļo.

Tātad, pagāja diezgan ilgs laiks, kurš lika iepazīties ar cilvēkiem apņēmīgiem un arboristiem - amatieriem. Visiem viņiem pēc vietas apsekošanas dabā bija viens sakāmais - nē, es neņemšos tādu monstru aiztikt, neprotu. Bet, kad jau cerības bija galā, uzdūros arboristiem saprotošiem (skatīt balto sarakstu). Un spējīgiem. Priekšnieks Jānis, padotie abi divi arī Jāņi :) Nopelniem bagāti arboristu sacīkšu dalībnieki. Beigu beigās, kamēr es pats siltināju pamatus mājai, viņi divu dienu laikā, karājoties trosēs, atzaroja un nolika gar zemi šo monstru.

Kā jums šķiet, cik vienkārši ir atrast ņēmējus pāris m³ bērza un tā zaru? Tie, kam vajag, nespēj neko tādu aiztransportēt. Zaru šķeldotāji uz šādu smieklīgu apjomu nekur nebrauc. Pašvaldība reizi gadā šķeldo turpat netālu, taču, protams, paši pakaļ nebrauks. Paldies, starp citu, atsaucīgajam galvenajam Jelgavas pilsētas koku vīram, kurš laipni ieteica šādu opciju - aizvest, nolikt un sašķeldos. Šķelda beigās tiek mazturīgajiem. Ar viņu jau bija darīšana, kad vajadzēja izzāģēt vienu ošlapu kļavu gar ielu un apzāģēt pārējās, kuras lepni bija ieaugušas elektrības vadā. Tas notika tik zibenīgi un pieklājīgi, ka biju patīkami pārsteigts.

Lai nu kā, pagāja trīs pilnas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram, kamēr es pārvietoju bērza komponentes no teritorijas aizmugures uz ērti savācamu vietu. Tad tika izņemts žoga segments, grāvim pāri pārlikti daži beigti bērziņi tiltiņa vajadzībām, un pagāja vēl viena diena, kuras laikā ar divām piekabēm un vienu lielo busu visu to padarīšanu, ieskaitot celmus, aizgādājām prom. Pēc tam krosfits šķiet bērnu spēlītes.

Nākamajā dienā atbrauca traktors, lai izceltu celmu un pēc manām atzīmēm nostumtu melnzemi no saimniecības ēkas atrašanās vietas, vēl nedaudz uzmetot pa virsu manai melnzemes Džomolungmai. Goda vārds nezinu, ko ar to sasodīto celmu tagad darīt. Kā tieši aizgādāt to uzparikti kaut kur nafig prom?

Visādi atvaļinājumi, lieti, citi darbi, līdz pienāca septembris. Atceramies, ka būve atrodas uz robežas. Attiecīgi, lai neizaicinātu acumēra, iedomāto ģeometrijas zināšanu un citus iesaistītos dievus, nolēmu pasaukt mērniekus, kas par daždesmit eiro dabā atzīmēja asis ar dažu centimetru rezervi no robežas un atlika nulli (grīdas augstumu). Bija patīkams pārsteigums, ka mani norādījumi traktoristam no dabā esošā atšķīrās par dažiem centimetriem.

Pa tam tika nolemts, ka pamatu pēda tiks ielieta pareizā, jo pārliecināja mani, ka nu i nafig stabiņus un citas izvirtības.

Vienā dienā izrakām tranšeju, tad bēru šķembu un ar "āža kāju" gāju pāri. Tā kā zeme jau bija pilna ar ūdeni, bliete ģenerēja diezgan foršu "vilnīti" uz visām pusēm. Izskatījās šaubīgi, bet pēc nelielām konsultācijām ar zemes dzīļu speciālistiem tika secināts, ka tas viss ir OK un vilnītis ir pieņemama lieta šādos laikapstākļos.

Neliels padoms. Ilgstoši neturiet vibrokāju sagāztā stāvoklī uz mutes. Pēc tam būs vai nu jāgaida, kamēr degviela satecēs, kur vajag, vai arī būs jādomā, kā tos kilogramus pa melnzemi lietus sezonā dabūt līdz piekabei :)

Divu dienu laikā sasitu veidņus, tad vienu dienu tos divatā salikām. Tur nekādas raķešu zinātnes. Viss pēc fen šui, tpfu, asīm. Novelkam no iepriekš ieskrūvētām skrūvītēm diedziņus, to krustpunktos ir ārējie stūri. Atmēram nepieciešamos 40cm, kur tad ir iekšējās malas. Derīgs palīgs noteikti būs nivelieris. Tā kā bija auksts, ātri satumstošs un slapjš, nolēmu, ka augšējo līmeni atzīmēšu ar diedziņu uz veidņu sienas, nevis provēs dēļus nolikt līmenī. Tas derēja. Niverlieri ņēmu optisko, jo CT nomā lāzera nebija. Pie kam, konstatēju, ka nivelieris kalibrēts pirms pāris gadiem. Sasummējot visu pieredzi ar šo nomas punktu, nolēmu, ka turpmāk labāk piemaksāšu, bet bliete ar reversu ies reversā un nivelieris būs kalibrēts un nemelos.

Pa tam man sākās epopeja ar Kuršiem un armatūru. Teju kā šajā slavenajā Komeģī klab skečā. Pasūtīju caur projektu vadītāju armatūru. Samaksāju rēķinu internetbankā. Un viss. Klusums. Projektu vadītājs mani ignorē. Aizdevos pēc dienām četrām uz bodi, lai uz vietas savāktu visu un aizmirstu. Veikalā, savukārt, saka, ka neko nezinot, jāprasa Rīgai. Es prasu Rīgai, kura mani arī ignorē. Beigu beigās pēc trim dienām saņēmu savu fakeno armatūru. Iespējams, ka pie vainas bija atsevišķu tirgotāju, ražotāju, piegādātāju un Konkurences padomes izpildīšanās, kas sakrita ar manu armatūras iegādes laiku, kas varētu būt labs arguments tam, ka Rīgai bija citas lietas svarīgākas, nekā mana rēķina apmaksas fakts.

Kamēr vecāsmammas saviem mazbērniem adīja un tamborēja, es divu dienu laikā pa vakariem sasēju armatūru.

Pēc nedēļas atbrauca bumbieris un ar sūkņa, sagarinātu trubu un tās mātes palīdzību ielēja man pamatu pēdu, kas tika noklāta ar plēvi, lai nesalīst.

Es minēju par plēvi. Mhm. Lietus un zemes filtrējošo īpašību nevienlīdzīgas cīņas rezultātā pēc trim dienām visa bedre bija vienmērīgi noklāta ar ūdens kārtiņu kādus 10cm virs pamatu pēdas līmeņa. Betons gan ir sacietējis, nebija saplaisājis un visā visumā bija cienīgi. Daļu veidņu man izdevās dabūt ārā, daļu tomēr nesanāca. Beigu beigās nospļāvos un atstāju zemē. Nē, ūdenī. Vai dubļos.

Tad es ilgi meklēju kādu, kurš man no 5MPa Fibo blokiem uzmūrēs pamatu sienu. Pamatus man mūrēja attāli zināma cilvēka atrasti palīgcilvēki rudens lietu maksimumā novembra vidū. Lai arī tas prasīja ilgu laiku un diktu čīkstēšanu, beigu beigās tika konstatēts, ka mūrnieki ir āksti un atsevišķās sienās ir uzmūrējuši pamatus ar vertikālu šuvi vairāku rindu augstumā. Uzmūrēja arī ne pārāk taisni. Diemžēl, veicot inspekcijas darbadienu vakaros, kad ārā ir tumšs, šo visu palaidu garām.

Papildus tam visam, rezultējošie izmēri nedaudz atšķiras no plānotajiem, taču pārrēķins liecināja, ka es aizvien iekļaujos attiecīgās kategorijas būves atļautajos kvadrātmetros. Phew...

Principā, šis tad galu galā arī noteica tālāko notikumu attīstību. Saimniecības ēka ir mazs objekts, neviens neraujas pie manis par algotni uz pāris stundām darba. Un, raugi, tie, kas piekrīt, ne vienmēr ir paši foršākie un protošākie. Tāpēc šo būvi nolēmu pārņemt savā paspārnē un padarīt par 100% samostroju, paralēli apgūstot uz savas ādas visas tās lietas, kuras nekad vairs man nenoderēs. Un tā vietā, lai par citu būvnieku pielaistajiem kasjakiem neko nezinātu, par saviem es zināšu un katru no tiem redzēšu ik dienas. Pēc pirmā negaisa skriešu pētīt, vai mūris stāv, vai jumts nav aizlidojis, pēc pirmā lielā lietus skriešu meklēt - kur tek, pēc sniega un ledus ziemas beigās ar drebošu sirdi iešu iekšā un skatīšos, vai kaut kur nedraud ielūzt.

Novembrī vēl viena diena tika veltīta pamatu noķellēšanai ar hidroizolāciju.

Pēdējais darbs (nu jau decembrī) bija sniega blietēšana jau nu nē, bet mājas un saimniecības ēku pamatu piebēršana ar smilti, par kuru, starp citu, izdevās norēķināties, ietirgojot biržā savus Apostrofa ietvaros tautas ziedotos bitkoinus :) Ar mājas pamatiem viss bija kedā, bet saimniecības ēka nedaudz tika apdalīta, jo traktors stiga iekšā melnzemē un spēja turp aizgādāt tikai dažus lielos kausus smilšu, uztaisot lielisku dubļu vannu un non-newtonian fluid demonstrāciju dabā meitai.

Līdz ar to 26. decembrī (jā, decembrī) tika noslēgta 2017. gada būvsezona.

Pienāca nākamā gada pavasaris. Apsekošanas rezultātā tika konstatēts, ka pa ziemu visa smilts ir smuki sablīvējusies un nekas nekur nav aizpeldējis.

Maijā tika nolemts, ka jāturpina. Sakarā ar nepārliecinošo pamatu sienu mūrēšanas kvalitāti, būvniecību pārņemošā persona secināja, ka nāksies vien pa virsu uzliet vēl 10cm savelkošo betona joslu.

Sacīts - darīts. Ripzāģis, dēļi un aidā "figāčīt" veidņus. Pēc stundas darba izlēmu, ka tie collīgo dēļu veidņi var iet dillēs. Aizbraucu uz veikalu un nopirku saplākšņa atgriezumus. Beigu beigās rokas ripzāģis, mērlente, lāzera nivelieris ar latu, akumulatora urbjmašīna, reģipša skrūves (universālākā lieta būvlaukumā) un divatā pāris stundās viss ir darīts. Starp citu, šī bija pirmā saskarsme ar lāzera nivelieri. Izrādās, ka ir uzparikte, ar kuru pamatu veidņu līmeņošanai var operēt arī viens (lai gan divatā ir ērtāk). Un kalibrēts pirms pāris mēnešiem :)

Vēl viena diena, lai sasietu armatūru. Starp citu, pieminot reģipša skrūves. Tās lieliski noder arīdzan armatūras nofiksēšanai.

Dažu stundu laikā ar betona maisītāju un labu draugu tika iestrādāts nepieciešamais daudzums.

Atkal jau ķeramies pie bituma mastikas, ar kuru divās kārtās pielīmējam ruberoīdu. Griešanu loksnēs atviegloja divi finiera gabali, no kuriem viens kalpoja kā galds, bet otrs kā vadula nazim.

Atbilstoši LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība", nepieciešams nodrošināt ugunsdrošu sienu, kas principā ir datoriķiem zināmais ugunsmūris. Tam ir jābūt platākam un augstākam par būvi.

Manā gadījumā pie sienas augstuma 2.40m, jumta slīpuma 15° sanāk, ka ugunsmūra siena ir... nedaudz virs četriem metriem... Mūrēšanas laikā pie manis regulāri nāca kaimiņš un pat viņa strādnieks, lai pārjautātu - "Vai neesmu nedaudz aizrāvies? Nav par augstu? Davaj, pārrēķinam kopā? Katrs uz sava kalkulatora tagad. Davai, rīt no rīta vēlreiz sarēķināsim." Pavisam priecīgs biju arī tamdēļ, ka nekad pat klāt nebiju stāvējis mūrēšanai. Eh, ko nu liegties. Āmurs manā īpašumā parādījās tikai pirms diviem gadiem :) Bet šajā posmā es jau zināju risinājumu visām dari-pats problēmām. Jūtūbe! Un aplauzos. Lai gan kaut ko var sagrābstīt ārpus Weber oficiālajiem materiāliem, rādās, ka ar keramzītbetona mūrēšanu nodarbojas kāda slepena biedrība (keramzītmūrnieki?), kas nekādi neļauj atklāt savas profesijas knifus un stiķus.

Ja sākumā biju to visu domājis līmēt no gāzbetona, tad tagad sakarā ar rudens bloku iepirkumā radušos kļūdu, man bija viena ar pusi palete Fibo Efekt 5MPa. Sarēķināju, ka piepirkt klāt parastos man sanāk apmēram tik pat, cik nopirkt visu no gāzbetona. Plus - kāsenukajā kaut kādas milzu atlaides (zem simts € par m³ un ikurāt četras paletes ir pieejamas).

Skriešus devos uz kāsenukaju, kur kopā ar bi-armatūru (to, ko sauc par "žurku trepi") panācu to, ka pārdevēja met krustus...

https://twitter.com/laacz/status/1004467994255339521

Ak, vēl jau piegādes jautājumi. Vairākkārtīgi tiku dzenāts starp projektu vadītāju un pārdevēju, uzzinot diezgan daudz informācijas no viena par otru un otrādāk, kamēr panācu klātienē vienošanos par konkrētu piegādes laiku. Pa ceļam pat paspēju e-pastā palūgt viņiem saņemties un izdomāt veidu, kā man piegādāt blokus tā, lai es tos saņemtu.

Nu jau vairs atlikt nevarēja. Metu visu prokrastināciju pie malas, savācu no drauga rokas mikseri, nopirku pāris maisus mūrjavas, pasmēlu pie sievas vecākiem ūdeni un ķēros mūrim pie blokiem.

Izrādās, ka nav nekas šaušalīgs. Uzliekam stūra blokus, ieskrūvējam pa skrūvei to stūros, novelkam diedziņu. Tādējādi mums ir taisna atskaites līnija, pret kuru sienu arī mūrēt. Ideāli būtu, ja būtu nivelieris, bet es slinkoju. Samūrē sienu, atkal stūra bloki, atkal striķis, atkal pa to. Ja siena nav gara, var līdzināt katru nākamo bloku pēc striķa augšpuses, bet, ja ir gara, tad ar garo līmeņrādi pēc iepriekšējiem blokiem. Protams, ka blokam arī individuāli ir jābūt līmenī visās plaknēs, kā arī pret iepriekšējo rindu. Pēdējais ir spēkā, ja mūrēšanas laikā nav nolecis striķītis, vai uz jau uzmūrētiem blokiem nevērīgi nomests objekts to nav paspiedis maliņā. "Draugam gadījās... ™"

Pie piektās rindas nācās jau likt paletes un uz kāpt uz tām. Pie sestās un septītās nācās uz paletēm likt blokus, uz tiem likt dēļus. Tad es metu visu pie malas un devos labāku sastatņu meklējumos. Tas ir - internetā. Beigās internets mani pārliecināja, ka labākās sastatnes ir tās sastatnes, kuras negāžas. Atgriezos zemes gabalā un dienas laikā saklapēju šausmas, kuras neskatoties ne uz ko bija gana stabilas, lai netraucēti varētu turpināt darboties. Nedaudz šķībi, nedaudz šaubīgi, bet ne jau sastatņu skaistumkonkursā piedalīties plānojam. Vēl uzsitu arī trepītes, saāmurējot kopā divus collīgos dēļus katrai malai. Izrādījās, ka vajag.

Pie diviem metriem mūra iemācījos dalīto horizontālo šuvi. Un, visticamākais, arī pareizo mūrjavas konsistenci :) Sabīdīju blokus tā, ka turpināt varēju bez vertikālās šuves aizpildīšanas (jo Fibo Efekt ir grope). Neizsakāmi samazinājās mūrjavas un laika patēriņš.

Vienā brīdī man neganti apnika zāģēt blokus ar mazo fleksi. Atradu teju pašu lētāko 230mm fleksi (tāpat visu nepārzāģē, bet ir daudz labāk) un nopirku ar visu ripu. Papildus sekoju savai neilgajai pieredzei un piepirku klāt pilnībā nosedzošas brilles un sejas masku. Pēdējo gan beigās vairs nelietoju, jo iemanījos uz zāģēšanas laiku vienkārši aizturēt elpu.

Pa tam arī pamanījos pārbaudīt praksē savu plānu mūrēt galus no veseliem blokiem, pēc tam ar fleksi piezāģējot pēc fakta. Labi, ka paprovēju. Doma tika atmesta un zāģēju pēc fakta jau mūrējot. Viss, kas būs jāizdara, jāpaņem trepes, mazais fleksis, jāuzmeklē pareizā uzlika un jānoslīpē taisni tas, kas patlaban nav it nemaz taisni.

Bet neizbēgami pienāca brīdis, kad ar sastatnēm 1.5m augstumā ir par īsu. Jāceļ augstāk. Klāja augstums 2,40m. To izdarīju, paprovēju pāris blokus uzstiept augšā pa trepēm, bet baļļu ar mūrjavu pat nemēģināju. Atgriezos pie inženiertehniskajiem risinājumiem un veikli uzsitu 1,70m torni ar kāpšanas palīglīdzekļiem vienā no malām. Nācās stalažām izveidot arī atgāžņus, bet sirdsmieram - margas. Beigu beigās ar veiklu klīnu&džerku arī baļļu var dabūt uz tā.

Liels bija mans pārsteigums, ka pret nivelēto virspamata līmeni pie augstuma 3,43m, viens stūris bija tikai 3mm augstāks par otru. Reālo situāciju, protams, parādīs brīdis, kad likšu mūrlatu pēc līmeņrāža vadošajiem norādījumiem :)

Jāatzīst (darba drošības speciālisti tagad aiztaisa acis un tālāk nelasa), ka pēdējo klāja augstumu es vairs necēlu. Kritiski novērtējot vertikālo dēļu dimensijas, izliekumu un papildus diagonāļu un savilču materiāla neesamību, tika nolemts, ka vispareizākais un drošākais risinājums ir uz esošā klāja salikt piecus stabiņus no trim blokiem katrā, uz kuriem tad uzklāt vēl divus dēļus, pa kuriem lēnām, ar mīlestību un bailēm pārvietoties.

Lai gan, klājot pēdējo bloku rindu, viens spraislis nolēma padoties, tas tika laikus pamanīts un salabots.

Ar to tad nu esmu nobeidzis mūrnieka ātro ievadkursu.

Pa ceļam vēl atminējos, ka saimniecības ēka noteikti būs pateicīga, ja tur ievilkšu elektrību. Ja ne elektrību, tad vismaz čaulu, caur kuru to elektrības vadu pēc tam iestumt ēkā. Smukuma labad nolēmu izlaist cauri pamatiem. Izrādījās, ka neērtā pozīcijā ar speciālo kroņurbi izurbt perpendikulāru caurumu no divām pusēm pat ar viscaur izveiktu priekšurbumu, nav nekāda joka padarīšana. Kroņurbis vismaz trīsreiz iesprūda. Tāpat sanāca nedaudz neprecīzi, bet četrdesmit minūšu laikā tomēr pamanījos caurumus salāgot, lai 40mm čaula izietu cauri. Mazo sadalni esmu ieplānojis pie durvīm, tāpēc tur arī apmēram urbu.

Ko tālāk?

Jāsūta augšā kokmateriāls. Jāuzliek mūrlata. Jānovāc sastatnes. Jāsagatavo grīdas pamatne betonēšanai, jāpaķer mešalka un jāpabetonē nedaudz. Pie reizes varētu iebetonēt arī mājai iztrūkstošo staba pamatu (pēda ir, bet stabu izgājušogad čaļi palaida garām). Tad jātaisa karkass, jumta konstrukcija (izzāģējot slīpumu sānu blokos). Jāatrod lietoti vai no noliktavām brūni nelieli plastmasas logi, jāuzsit pagaidu duravas, jāpasūta un jāuzliek jumts.

Akdies. Ja šito lasītu divus gadus sens "es", vispār sevi neatpazītu...

Tad beidzot būs vieta, kur nolikt visādu drazu, lai nav jāvadā pilns bagāžnieks. Pa to laiku arī atbrauks sienas mājai.