Saules sistēmā ir viena zvaigzne, astoņas oficiālas normālās planētas un šaubīgs skaits pundurplanētu. Tām ir 219 zināmi dabiskie pavadoņi, no kuriem puslīdz lieli, lai gravitācijas ietekmē noapaļotos, ir 19. Nav izslēgts, ka par pavadoņiem ar laiku tiks atzīti citi debesu ķermeņi, kuri atrodas ciešā sasaistē ar kādu no planētām.

Ja neskaita Mēnesi, tad pirmie pavadoņi, par kuriem mēs neticīgi uzinājām, bija Galileo Galileja 1610. gadā pēc četru mēnešu novērojumiem publiskotie Jupitera mazie draudziņi - Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto. Viņš pats gan tos nodēvēja par Mediči zvaigznēm. Mums zināmie nosaukumi nāca četrus gadus vēlāk.

Savu teleskopu viņš uzbūvēja pēc tam, kad bija padzirdējis par kādu nīderlandiešu briļļu meistaru Hans Lipperhey, kurš esot mēģinājis patentēt tādu uzparikti (jāpiebilst, ka tanī laikā šo padarīšanu patentēt mēģināja vesela varza optikas speciālistu visās pasaules malās).

Savā darbā Sidereus Nuncius, kurš tiek uzskatīts par pirmo , kurā publiskoti ar teleskopu veikti novērojumi, bez pavadoņiem tiek apgalvots tas, ka Mēness virsma nav gluda, pastāv milzum daudz zvaigžņu, kuras nav novērojamas ar neapbruņotu aci, kā arī fakts, ka planētas un zvaignes atšķiras vizuāli. Vispār jau Galilejs bija monstrs. Pietika ar kaudzi naudas, ziņkārību, novērošanas spējām, loģisko domāšanu un aizrautību, lai kļūtu par sava laika ikonu.

Šis darbs ir milzīga tā laika kašķa iemesls, jo kāds Simons Mariuss apgalvoja, ka ir atklājis šos pavadoņus mēnesi pirms Galileja. Merda! Cacare! Stercore! nodomāja pats Galilejs un līdz ar viņu arī visa pasaule, kuru viņš bija satricinājis pirmais.

Tika mētāti tādi vārdi kā "plaģiāts", "indīgs reptilis", "cilvēces ienaidnieks". Neskatoties ne uz ko, tieši Mariusa dotie nosaukumi arī ir tie, kas ir palikuši. Četru pavadoņu grupu gan aizvien dēvē Galileo vārdā.

Interesanti, ka Keplers, kuram mēs varam teikt paldies par būšanu pirmajam, kurš apraksta planētu kustības mehāniku, bija aktīvs Galileja atklājumu un secinājumu aizstāvis, lai gan abu pētnieku kašķī nejaucās. Tanī laikā Galileja publikācija apgāza visu astronomijas pasauli kājām gaisā, radīja skarbas diskusijas sabiedrībā, utt. Bija karsti.

Galu galā, uzvar tas, kurš pirmais publicē savus atklājumus.

Vai arī nē...

1900. gadā Nīderlandē Société hollandaise des sciences nolēma noskaidrot to, cik lielā mērā apvainojumi par plaģiātu Mariusa virzienā ir pamatoti. Lai arī atbildi viņi sagaidīja (235 lappušu garu interesantu faktu un tendenciozu secinājumu savārstījumu no kāda skolotāja), tā tika noraidīta. Beigu galā apvienība izveidoja žūriju, kuras mērķis bija atbildēt uz pašu uzdoto jautājumu pašiem.

Secinājumi bija intresanti. Kolēģija vienojās, ka Galileo viedoklis nav pamatots un Mariusa darbs jāuzskata par neatkarīgu un paša darītu. Principā, secinājums bija "nav pamatojuma apšaubīt Jupitera pavadoņu novērojumu oriģinalitāti un šī atklājuma neatkarīgumu". No sērijas - kamēr nav pierādījumu, neviens nav vainīgs.

1903. gadā šo visu viņi publicēja darbā Galilée et Marius, kurā tad arī argumentācija tika izklāstīta visiem interesentiem. Piebilstot arī to, ka Mariuss nekad neesot apgalvojis, ka bijis pirmais pavadoņu atklājējs. Visas ķezas sakne esot bijusi tas, ka viens lietotja veco kalendāru, bet cits jauno.

Principā, ņemot vērā, ka teleskops kā instruments tolaik tik tikko bija parādījies, Jupiters ir diezgan loģisks novērošanas subjekts, kā arī to darot, ir grūti nepamanīt mazos gaismas punktiņus, kas ap to spieto, var secināt, ka ir pilnīgi loģiski, ka divi tā laika gudrīši var izdarīt vienus un tos pašus secinājumus.

Turpmākajos gados šim jautājumam pievērsās diezgan daudz citu zinātnieku, bet nevienam tā arī neizdevās pierādīt, ka Galilejs tomēr bija pirmais.

Lai gan atkal jau kašķis nekādi netika izbēgts. 20. gadsimta sākumā visi aizvien vēl dalījās vairākās nometnēs - Team Gallileo un Team Marus. Lai gan pēdējie, protams, uzvarēja.

Mūsdienās Mariuss tiek uzskatīts par līdztiesīgu tā laika astronomu un Jupitera pavadoņu paralēlatklājēju. Viņa aprēķinātie un grāmatā publicētie orbītu raksturlielumi bija precīzāki par Galileja noteiktajiem.

Pabeidzot par Mariusu - viņš savā skandalozajā 1614. gada darbā Mundus Iovialis anno M.DC.IX Detectus Ope Perspicilli Belgici (Jupitera pasaule, atklāta 1609. gadā ar nīderlandiešu teleskopa palīdzību) ir publicējis ne tikai Jupitera pavadoņus, bet tas ir pirmais aprakstītais Andromedas miglāja novērojums, izmantojot teleskopu. Ar tā laika optiku to gan nebija iespējams novērot kā atsevišķu zvaigžņu apvienību - tas bija vienkāršs gaismas pleķis kurš esot agādinājis "sveci, kura spīd caur ragu" (go figure).