Tomēr Saule 

Nāc tuvāk, neskumsti, viss tikai beidzas mums Nāc, paraudi uz mana pleca pēdējo reizi Raudu arī es, es zinu, katrs no mums skums Bet tā tam notikt, būs tam būt, nu, uzpīpēsim Es mīlu tevi. Vai tu mani? Nē, tu nē Nevajadzēja sākt, nevajadzēja, - to vienmēr zinājām Bet kaut kur šajā smirdīgajā pasaulē Ir laime, un uz tavām mājām tai jāatnāk Laiks iet uz priekšu, šis mūžīgais nodevējs Mums jāšķiras, es zinu, - tavas rētas izzudīs Bet man vairs nav sirds, to dāvinu es tev, še, ņem Un, kad skumsi, mana sirds tev asiņodama pastāstīs Ka tomēr laime bij un ir, un būs Ka tomēr laimīgs ik viens no mums reiz kļūs Ka tomēr laime ir īsa, kaut saldkaisla Dēļ šīs īsās laimes jāvelk šī dzīvība Jel raudi, lai jūtu tavas rūgtās asaras Nu saproti, lūdzu saproti, ka nekas neiznāks Es nevēlos tevi projām laist, bet nāksies gan Es neteikšu, ka mīlu, jo kā "paliec" tas skan