Tukša Saule 

Es zinu, tevis te nav. Es redzu. Es nejūtu. Vairs. Man sāp, man skumji, ka tāda tu esi. Bet ko nu vairs. Neesmu viens. Tik daudzi grib palīdzēt. Vēl. Es noriebies esmu. It visiem. It īpaši tev. Nu kāpēc tā sanāca? Šausmīgi žēl. Tas viss tikai un vienīgi tevis dēļ. Jā, man ir trūkumi, bet kam tādu nav? Jā, tev ir trūkumi. Bet kam tādu nav? Tad kāpēc? Izvarota dzīve? Tev? Un man? Kā ir man? Nevienas. Un nevajaga. Tik pārgulēt un viss. Tu zināji, ka nekā neīsta manī nav. Tu iestāstīji sev, ka netici un tas atkal bija viss. Bet labi. Nē, nekas nav labi. Viss smird. Viss, kas ir bijis, ir būs un ir ir. Man sāp. Tev arī. Bet ko es varu darīt? Tā tam bij būt, bij būs un bij ir. Es nezinu, ko tev sacīt, ko darīt, kā būt. Bet atpakaļ? Nē! Par tamagoči es negribu būt. Tu gribi, lai mācos. Caur zaudētu mīlu. Bet es nē. Es gribēju. Bet nu ir par vēlu. Tu pati. Viena pati. Pašai jātiek galā. Es centos, man sanāca, bet tagad vairs ne. Par vēlu. Dārgumiņ! Stipri par vēlu. Vajadzēja nebūt. Un tad es, mēs būtu brīvi. No šķiršanās, pazaudēšanas, pasūtīšanas sāpes. Būtu bijis. Bet nekas. Būs savādāk. Ir izvarots mans/tavs nekas. Nekas. Es mainos. Es jūdzos. Es raudu... Bet ne uz ko. Uz neko. Tagad uz neko es ceru.