← Uz sākumu

Pārdzīvojumi un MP3

2002. gada 29. aprīlī, 8 komentāri

Šodien, nē, bet vakar manu dzīvokli, precīzāk - virtuvi, skāra stihija.

Kā gadījās, kā ne, bet pie manis ciemos ieradās māmiņa ar abām māšelēm padusē. Viss notika, kā bija ieplānots - es biju laipnais namatēvs, viņas - priecīgi un apmierināti ciemiņi. Prieki bija pilnā sparā, kad tika nolemts pagatavot lācītim pusdienas. To uzticēju sievietēm. Galu galā - māmiņas gatavotu ēdienu nebiju lietojis ļoti ilgu laiku.

Vēl jo vairāk man tas simpatizēja tālab, ka pats mājās esot lietoju gandrīz tikai sierdesmaizītes. Ļoti reti uztaisot kaut ko, kā tapšanas process neaprobežojas ar griešanu, smērēšanu un aizgādāšanu līdz istabai.

Garšīgais paēdiens lēnām pazuda manī. Apmierināts un ar piepildījuma sajūtu aplaimots, es izlaidos dīvānā/gultā un stulbi smaidīju, domādams par man tik svešām matērijām, kā laime, prieks un piepildījums.

Izvadījis ciemiņus, es nolēmu pagatavot sev tēju, zaptsmaizīti, izlasīt kādu LoTR nodaļu, noskatīties kādu filmu un ķerties klāt šādiem tādiem darāmiem darbiņiem. Taču, neizmērojams bija mans pārsteigums, kad nolēmu atrast maizi. Tās nebija..

Pirmais šoks mani sasniedza, kad iegāju virtuvē. Kārtība, kāda manā mājā nav pieredzēta. Es, kā nenormāls cilvēks, kurš absolūti neko nejēdz no kārtības miteklī, kuram galvenais ir lai viss vienmēr būtu pa rokai un līdz nepieciešamajām lietām būtu jāsper pēc iespējas mazāk soļu, apjuku.

Pēc piecu minūšu cītīgas meklēšanas (parastajā vietā - leckapī, maizītes i nemaz nebija) un domāšanas par to, kas tad ar maizīti ir noticis (sākot ar to, ka laikam jau būsim apēduši un beidzot ar mazajiem zaļajiem cilvēciņiem, kuri ar manu maizīti tagad pieliek savus mazos zaļos kuņģīšus), es to atradu. Jūs nekad neiedomāsities, kur. Maizes kastē!

Katrā gadījumā, tas bija tā vērts. No sākuma apjukums un pārdomas. Tad mazliet adrenalīna (bez ēdamā negribās ta palikt). Un tad atvieglojums.

Pilnīgi vai, žēl bija izglābto maizīti ēst.

Tādi lūk man tie pārdzīvojumi un extrēmais dzīvesveids. Nez, ko es rīt meklēšu. Jā, tikko es 2 minūšu laikā atradu sērkociņus. Nevīžīgi noslēpti. To atrašanās vieta bija uz trauku žāvējamā. Uff.. Kvests mūža garumā..

Nobeigumā - Kuģīša iesniegtais Marilyn Manson - Tainted Love (Camouflage Soft Cell dziesmiņas kovers). Vārdi ir kaut kur te.

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar pods

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 02:06

ak, es [ne]laimiigais, kas veul pie senchiem dziivo ;]

Gravatar Kugis

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 02:18

imho, dziivoshanai pie/ar vecaakiem ir arii savas pozitiivaas puses - velja, eeshana, sabiedriiba galugalaa...

Gravatar vinni

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 02:25

Nja, bet diena jau nebeidzas ar to vienu stihiju vien... :)))) Manupraat uzradaas veel viena nemazaak graujosha stihija, kas laaceena paarlaimiigo vakaru paarveerta mazaa vaajpraataa!

Paldies laaceen! Have a nice night !

btw, tev bij taisniiba, tieshaam hosc ir un nekur nav pazudis, tikai mainiijis izskatu liidziigi tev :)))

Gravatar gude

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 14:23

laacz, nevis camouflage, bet soft cell kovers! really, really. Un veel kas ir labs (IMHO), Puretone(Josh Abrahams) - Addicted to bass

Gravatar laacz

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 16:54

vot taa ir (preciizaak sakot, nav) ar manaam zinaashanaam. ka tik steigaa kaut ko kaut kur :)

Gravatar Gremlins

2002. gada 29. aprīlī, plkst. 21:52

Pusstasts no programmetaja dienasgramatas.. Sapni piepildas :))

Gravatar Kakjis

2004. gada 12. janvārī, plkst. 11:31

Tas ir lidzīgi kā iekš Coders Wife - tur ar Sergejam (Exler tulkojumā) bija tantiņas, kas izdarijās tā pat :)

Gravatar morgane

2004. gada 26. janvārī, plkst. 18:21

kedisss ya personne qui cause francais ici