← Uz sākumu

Relief

2002. gada 5. maijā, 2 komentāri

Ech. Man kā kompja addictam tas bija svētīgi. To pat varētu saukt par Notikumu.

Vakar, kā aizdevos prom no darba, ierodoties mājās, neieslēdzu kompi. Paņēmu mājās atrodamo alu, apsēdos dīvānā un veltīju sevi televizoram. Jā, zinu, nav no labākajām metodēm, kā pavadīt piektdienas vakarus. Bet es tiešām pārāk daudz pie šitās miskastes pavadu. Un alkohola lietošana publiskās vietās arī ir apnikusi.

Šodien, savukārt, pamodos un devos izbraucienā uz pierīgu. Ar velosipēdu. Ciemos. Baisais pretvējš. Un, kas var būt jaukāks, kā atrasties svaigā gaisā, gozēties saulītē, izstiepis sevi pa visu guļamtīklu (nu, tāda figņa, kuru piekarina starp diviem kokiem un tur var gulēt; nestabila padarīšana), malkojot aukstu alu un konversējoties ar cilvēkiem, kuri nav saistīti ar datoriem. Tas man tiešām bija pietrūcis..

Tiešām sapratu, cik daudz esmu zaudējis no dzīves pēdējo gadu laikā. Pfft.

P.S. Velosipēds ir forši. Bet pretvējš (ļoti nereta padarīšana, diemžēl) to visu padara par nogurdinošu pasākumu. It īpaši, ja ārā ir karsts, tev ir melns krekls un saule cepina.

P.S. Beidzot esmu atradis laiku paklausīties David Usher albumu Little Songs. Dažviet Hobos, dažviet Dimiters, citviet kaut kas bezformīgs. Bet ļoti pat zimpatiski. When Jesus was my girl...

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar Gremlins

2002. gada 5. maijā, plkst. 16:52

Man ir citads arprats. Izeju no darba un jutos kaa tiko izlaists no cietuma. Tiessaa veida un stradaju es preti cietumam. Vasara ir pilnigi traka lieta.

Gravatar krampo

2002. gada 28. augustā, plkst. 03:00

tas toch ir baigi sveetiigi from time-to-time uztureeties non-PC-addicted ljauzhu sabiedriibaa!