Dzeja
Kā reizi dzejolīts par nesen apspriesto tēmu (tie, kur simtam pāri komentāru:). Izraku iz VBA. Nemelošu, sacīdams, ka pats esmu parsteigts par tik precīzu attēlojumu :)
Spēles vientulībā
Es pazudu kaifa alejā
un pasauli nolaidu atejā
es pazudu kaifā, es izkusu
par visu citu es aizmirsuTik skaisti, tik īsti, tik daudz
es dzirdu - daiļais manis sauc
no ieejas nāk nulle pakaļ
un pa izeju iet ārā atkalnervi
manī
necieš
viešVieš manī paranoju jau
bet jau pēc mirkļa tās vairs nav
tik īss bet mūžīgs mirklis
man krūtīs divas sirdisKrūzes, jūtu bļodas, tās visas plīst
jūtu vētrā jūtu lietus līst
no krūzēm, spaiņiem, tukšiem makiem
no siržu paliekām, no mēness paliemEs neesmu viens, kaut neredzu citus
es jūtos tik laimīgs, es mīlu visus
es esmu viens, divi, reiz pieci
es zinu - neviens te nav parasts viesisĢitāra, vijole, viss ir viens pīpis
vai sīks, vai liels, vai vienkārši līķis
no aukstuma nemirst, cik pulkstens, kāpēc
neviens, kam nav simts vairs nav vecsNegatīvi gadi, mēneši, dienas
pulkstenis šūpojas kaut kur uz sienas
cilvēki brauc, mašīnas uz ietves
lietus vēl līst, tas laimi grib ievestno gaisa vai jūras, atkal no gaisa
nu, vienalga, vai neziņa tev maisa?
re, onkulītis paslīd, laudž pirkstu
bet tev nav necik kaut sīkāku likstu
2002. gada 10. septembrī, plkst. 16:51
laacz, jaasaka, ja tie ir tavi vaardi, tu esi baigais dzejnieks... (pozitiivi)
2002. gada 10. septembrī, plkst. 17:06
jaa jaa man arii viena exkokaiiniete paziistama. vinja arii glezno sizofreeniju un dzejo to pashu.
http://www.witcha.yo.lv/
2002. gada 11. septembrī, plkst. 10:54
paaraak ars dzejolis, pie otraa pantinja man palika slinkums lasiit taalaak.
2002. gada 11. septembrī, plkst. 11:14
apskatiijos to linku, un uzreiz atcereejos par šito: http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=3513861&ndate=1026248400&categoryID=1837216
2002. gada 11. septembrī, plkst. 11:30
principiaali nelasu delfus vairaak par pirmo lapu :(
2002. gada 11. septembrī, plkst. 11:58
nu lab ir, nav jau gruut arii nociteet:"Jā, ja dirsas rādītāju kustības atslēgas vārds ir “pohuj”, tad jaunajiem intelektuāļiem tas ir “smeldze”. Un kā lai nejūt smeldzi? Jaunais intelektuālis ir savādāks, viņam šī mietpilsoniskā sabiedrība un dzīve ir sveša, viņa dvēsele ir pārāk smalka un pārāk izkopta šai raupjajai pasaulei. Un, protams, raupjā pasaule viņu neizprot. Vēl vairāk, bieži vien ļaunā pasaule viņu izsmej un cenšas padarīt līdzīgu sev. Un, ja neizsmej, tad neliekas ne zinis, tādēļ jaunais intelektuālis arvien ir vientuļš.
Bet tādēļ jau jaunais intelektuālis ir jaunais intelektuālis. Savas dvēsles smeldzi viņš apzināti vairo, kultivē un izkopj (dvēsles smeldzes vairošana jaunajam intelektuālim sniedz ko līdzīgu baudai — protams, dziļi intelektuālai baudai.) Un smeldzi vislabāk izkopt, ja lasa citu jauno intelektuāļu vai vienkārši intelektuāļu sacerējumus (visieteicamāk dzejoļus).
Bet tādēļ jau jaunais intelektuālis ir jaunais intelektuālis. Savas dvēsles smeldzi viņš apzināti vairo, kultivē un izkopj (dvēsles smeldzes vairošana jaunajam intelektuālim sniedz ko līdzīgu baudai — protams, dziļi intelektuālai baudai.) Un smeldzi vislabāk izkopt, ja lasa citu jauno intelektuāļu vai vienkārši intelektuāļu sacerējumus (visieteicamāk dzejoļus).
Bet tādēļ jau jaunais intelektuālis ir jaunais intelektuālis. Savas dvēsles smeldzi viņš apzināti vairo, kultivē un izkopj (dvēsles smeldzes vairošana jaunajam intelektuālim sniedz ko līdzīgu baudai — protams, dziļi intelektuālai baudai.) Un smeldzi vislabāk izkopt, ja lasa citu jauno intelektuāļu vai vienkārši intelektuāļu sacerējumus (visieteicamāk dzejoļus).
Katrs jaunais intelektuālis savā smeldzīgajā un smalkajā dvēselē ir mākslinieks. Bieži vien jaunais intelektuālis savas mākslinieciskās noslieces nemaz neapslāpē un brīvi izpauž. Absolūta favorīte jauno intelektuāļu izteiksmes līdzekļu vidū ir dzeja. Tās nepabeigtās, lakoniskās un neviennozīmīgās rindiņas lieliski atspoguļo jaunā intelektuāļa dvēseli. Turklāt dzeju mūsdienās var rakstīt ikviens, kas spēj uzrakstīt savu vārdu un kam ļoti smeldz. Ja citu mākslas paveidu apguvei nepieciešama zināma piepūle (neskatoties uz vairāku paaudžu pūliņiem šo piepūli likvidēt), tad dzeja nu jau ir sasniegusi šo absolūtās vienkāršības līmeni. Tāpēc jaunais intelektuālis var izteikt savu dvēsli dažos vārdos un bez īpašas piepūles — vienkārši fiksējot savas jūtas. Tā rodas tādas ģeniālas vārsmas kā, piemēram, “rudens/lietus/vēji/smeldz”.
2002. gada 11. septembrī, plkst. 12:00
Sorry, poaina rokjele pasliideeja par daudz iekopeejaas
2002. gada 11. septembrī, plkst. 13:33
nu neizlasiiju tik garu postu :) veelaak izlasiishu/ sagremoshu un varbuut arii k-ko pateikshu