Vakar tika apmeklēts kinoteātris Rīga sakarā ar to, ka bija nobriedusi vēlme obzervēt mākslas filmu. Mazajā/jaunajā zālē četras personas nosēdās šim nolūkam paredzētajos mīkstajos krēslos un bija gatavas vērties ekrānā, kur, ja ticēt administrācijai, bija jābūt 8 sievietēm.

Un bija ar.

Pat nemāku teikt neko tādu varenu. Filma ir jāredz. Varbūt ne gluži vienam pašam. Un varbūt ne gluži mājās. Neba nu tāpēc, ka tur būtu kādi specefekti (tādu tur, protams, nav). Vienkārši - derētu tā kā iejusties filmā :)

Ļoti ļoti labs Agatai Kristi raksturīga sižeta un izsmalcināta franču humora apvienojums. Jā, tā nav filma, kura man liktu degt vēlmē vēlreiz jamo noskatīties. Taču, no zāles izgāju mazliet vairāk nekā vienkārši gandarīts.

Komēdija? Varbūt. Mūzikls? Varbūt. Krimiķis? Varbūt.

Starp citu, filma tika nominēta Berlīnes Zelta Lācim, bet ieguva sudraba.