Nebūtu tik mākoņains, miglains un nebūtu to pilsētas gaismu, kuras padara debesis bālākas, varētu paņemt cigareti, uzkāpt uz jumta, pavērties uz augšu un sākt iedomāties visas savas svētākās vēlmes, nosaucot to vārdā katru grjobano meteorītu. Un pēc tam, pēc gadiem, guļot uz nāves gultas ar ņirdzīgu smaidu sejā pateikt — lai jau visi tie apkrānoto neveiksminieku ticējumi par krītošajām zvaigznēm un vēlmēm, iet bekot. Tā nebija taisnība. Tā nav taisnība.