Vakar man tika izstāstīts kāds notikums iz dzīves (cilvēks, par kuru tas ir, mumsim labi zināms:) Stāts mazliet adaptēts, protams, ņemot vērā manu ne pārāk izcilo atmiņu.

Šoseja. Stāsta varonis dodās uz apdzīšanu pa otro joslu. Protams, ka apdzenamais objekts ir žiguļveidīgs un ar lokālo lauku varoni iekšā pie stūres.

Pēkšņi ne no šā ne no tā žiguļveidīgais met pa kreisi, nerādot nekādus pagrieziena signālus. Mūsu apdzinējs pa nažiem. Žiguļveidīgais, pamanījis, ka nav viens, arī pa nažiem. Pāris sekundēs abi apstājas. Situācija tāda, ka abas mašīnas stāv T-veidā, kur minētā burta augšējā strīpa ir mūsējais varonis.

Puisis (tas, kurš mēģināja apdzīt), izlec no autiņa, pieskrien lauciniekam klāt, atrauj durvis un bez vardarbības paziņo viņam visu ko domā par žiguļiem, laukiem, to iemītniekiem, šosejām, pagriezieniem, spoguļiem, frizūrām un radiniekiem (cilvēks ir daiļrunīgs un spējīgs ar vārdiem nolikt ikkatru).

Kad monologs beidzas, notiek kroņa gājiens. Puisis pieliecas un ar vieglu rokas kustību norauj no stūres pagrieziena rādītāju kloķi ar tekstu "Tu jau tāpat to nelieto".

Tādi, lūk, pīrāgi.