← Uz sākumu

No vecajiem tekstiem 2...

2003. gada 26. jūlijā, komentāru vēl nav

Šis ir publicēts arīdzan 2000. gada 1. aprīļa Jaunās Avīzes pielikumā JĀ.

    Gāja pa tumšu tuksnesi veca meitene. nu tā - uz gadiem 18. viņa gāja un ar savu vienīgo aci meklēja kādu bodīti, lai nopirktu savam vienīgajam dēlam mazliet ko iedzert. dēlu viņa adoptēja pirms gada, septiņpadsmit gadu vecumā. viņam ir 28 gadi. pēkšņi ierauga - kamielis berzējas gar nokaltušu izgreznotu ziemassvētku priedīti. nē, ozolu. un vispār - tur bija pilns ar tukšiem dēķiem un narcisēm, kuras slaidi peldēja lejup pa straumi, dzied;adamas Nothing Else Matters savās pieklusinātajšs čerkstošajās balsīs. un vardes, jā vardes sēdēja un skatījās šais brīnišķīgajās skaņās, kā viņas vijās augšup uz vakar apēsto sauli un tad ar lielu būkšķi nokrita apakaļ jau sen izzudušās pilsētas vietā esošajā tramvaju depo.

    bet meitenei jau bija vienalga. puisis, kurš pēkšņi izlīda no zemes tieši pie viņas kājām nebūt nebija smuks, nē, bet viņa izskats liecināja par labu darbu, daudz daudz naudas un melnu rumaku, kuru viņš tik tikko ir apglabājis vislielākajā godā. bērēs laikam piedalījušies visi viņa mirušie radinieki un vēl hitlers, kurš kā bonusu izpildīja Nothing Else Matters. kazlēns lēkāja uz vienas kājas un meklēja veco astoņpadsmitgadīgo meiteni, kura nekā nezina par šī tāsta morālo jēgu. viņa vispār nekā nezināja - pat to, kādēļ nākusi šai pasaulē. patiesībā viņa tikko atrada savu otru aci, un nu bija mazliet nesmukāka. bet tas tā - maziņa atkāpīte.

    tātad, tagadējā māmiņa devās uz priekšu, censdamās noslaucīt dibenu ar vējā samirkušo papīru, uz kura kaligrāfiskā rokrakstā bija uzrakstīti mazliet retināti Nothing Else Matters vārdi. viņa tos tāpatās nekad neiemācīsies. pietiek ar to, ka ir iemaņas gjitārspēlē.
    skaidrā prātā jaunavīga izskata veca tantiņa baroja zīdaini no krūts, teikdama viņam - saki mamma, saki mamma, saki mamma. kad viņš konkrēti atteicās to darīt, viņa maigi paņēma viņu aiz vakar izplēstajiem matiem un nometa lejā no 666 stāva.

sākdama neķītri smieties, mūsu dārgā meitene klusi vēroja, kā mazulis atsitoties pret pelķi, atlec no tās un sāk dziedāt Nothing Else Matters. melni prusaki jau sāka rinķot ap laimīgo sīko, kaut tas nu bija sācis tikai otro pantiņu.

   daudz skaistu kāju mūsu meitene bija redzējusi, bet rīgas salmiņi, kuri turpat notekā mētājās (blakus tām pašām kājām) bija daudz estētiskāki. viņa klusām pacēla viņus un devās stopēt pirmo mākoni, pa ceļam uz salmiņiem ar saviem skaistajiem matiem rakstot vārdus Nothing Else Matters...

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt