Iet puisis caur mežu. Kā jau pierasts — apmaldās. Iet tāļāki, ierauga — opā, uz ciņa sēd onka. Vecs tāds, bet nu no skata vieds bez gala.

Mūsu puisis tad nu izlemj uzdot savu jautājumu.

- Onkulīt, a onkulīt, kur ir tuvīnais ciemats?

Uzrunātais visgudrām acīm paverās puisietī, izņem no mutes pīpi, paberzē bārdu un sāk savu sakāmo:

- Tad nu tā, jaunais cilvēk. Iesi taisni. Tur būs magoņu lauks. Uzreiz aiz tā — runājoša upe…