Šonakt mans nekad nepabeigtais garastāvoklis alkst pēc savās dusmās nenormāli fascinējošā Broken. Lai izskaustu irregulāro tradīciju, šoreiz es neko necitēšu. Tik vien kā pie sevis atcerēšos šķebinošo sajūtu, kura okupēja manu saprātu un kuņģi pirmo un gandrīz pēdējo reizi skatoties attiecīgo video. Varbūt līdzēs.

A varbūt ne.

Heh. Pēkšņi saproti, ka tieši NIN ir vienīgā mūzika, kura vēl aizvien ir spējīga likt skudriņām tipināt pa tavu miesu... Atmiņu plēksnītes plivinās lejā no atmiņu mākoņiem tieši tev virsū...

P.S. Kur ir palicis agrākais Reznors? Reiz viņa mūzikā bija viņš pats. Viņš viss. Tagad tajā trūkst tieši šīs netveramās viņa daļas. Heh. Tik tikko atcerējos, ka reiz sensenos laikos viņš kādā intervijā pat minēja, ka pats ir nenormāli izbijies no tā, cik daudz iekš Pretty Hate Machine ir viņa paša un nekad neko tādu vairs nepieļaušot.

Bet pagaidām Broken...