Ja iepriekšējā naudas zīme (pieci rubļi) deva šādu tādu emocionālu pacēlumu, tad šī bija pusceļš uz eiforiju. Teiksim, vienreiz, kad tēvs tik tikko bija atbraucis no Vācijas, man kā reizi divas šādas naudas zīmes tika piešķirtas. Tā kā kābatas nauda man tika izsniegta dikti reti (ģimenei nebija tādu finansiālu iespēju), tad šis notikums ir spilgti iespiedies atmiņā.

Šī bija tā naudas zīme, apr kuru, sajūtot to čaukstam savā mazajā kuslajā roķelē, nenāca prātā neviena doma, kā lai to iztērē. Konfektēs un limonādēs tērēt negribējās, jo kaut kā neproporcionāli smieklīgi maza šķita šāda iegriba. Bet par neko lielāku nekad nebiju sapņojis, jo iespēja iegūt šādu naudiņu bija niecīgi maza. Krājkasītes man nebija, bet summa, savukārt, pārāk liela, lai tādu ieviestu.

Tad nu tā tika iztērēta, iegādājoties šo to Lubančikā. Galda tenisa raketītes sagatavi, līmi, gumiju un vienu čehu galda tenisa bumbiņu (ar kuru vēlāk pamatskolā tika izcīnīta godpilnā trešā vieta savā grupā), u.t.t. Un it nemaz nebija žēl...

Un tad jau manās rokās bija mazākas naudas zīmes, kuras tad arī varēja tērēt visādiem sīkumiem :)