Šī piektdiena sastāv mierīga un pašpiepildīta. Atļaujos aizmirst itin visu, kas ikdienā liek raukt pieri grumbās.

Uzgriežam mūziku tā, lai to var dzirdēt vannas istabā, pielaižam vannu ar ūdeni, ieducinām ūdenī vienu no Stendera ziepju fabrikas ražotajām ziepjbumbām, iekāpjam tur paši. Paņemam grāmatu un tikko no leckapja izņemtu Užavas alus pudeli. Un ļaujamies.

Jā, tas ir fakts. Esmu par slinku, lai bieži ietu vannā. Bet varbūt man vienkārši zemapziņā ir vēlme šo Vannāiešanu padarīt par Notikumu. Izbaudīt aš līdz slēptākajām baudas centru dzīlēm. Ikdienā man ir duša.

Arī grāmata, lai arī ikdienā līdzi esošajā somā vismaz vienu var atrast, tiek atvērta par nožēlu reti.

Izkāpjot no vannas, mani ir pārņēmusi vispārēja atbrīvotība. It īpaši, priekšplānā izkārtojot to, kas dzīvē ir panākts no tā, ko dzīvē esi vēlējies panākt. Laikam no tiesas biju noilgojies atļauties vienu vakaru veltīt pilnīgā sev un savai labsajūtai.

Iedzert vienu, divus alus. Apēst to, ko neesi ēdis kopš piecu gadu vecuma, vasarā mitinoties pie vecmammas Iecavā. Klausīties mūziku, kura rada tīri vai fizisku labsajūtu. Apjaust to, ka nekur nav vairs jāskrien, nekas vairs nav jāsteidz padarīt. Vismaz ne šodien.

Dīvaini. Lai arī mācas virsū miegs, ar gandarījumu ļaujos vēl šai pašbrūvētajai labsajūtai. Miegs pagaidīs. Nekur neaizmuks.

Tik tiešām. Biju noilgojies pabūt viens, relaksēties un reanimēt spēju būt ar sevi. Pie kam, nav būtiski, ka rīt būs jauna diena. Es būšu sev pierādījis, ka vēl protu novērtēt to mazumiņu, par kuru ikdienā biju jau aizmirsis atcerēties...