Optimisti
Mokoties ar diktu klepu, atcerējos kādu citātu, kuru optimistisma uzplūdos biju ierakstījis savā dienasgrāmatā (ne elektroniskajā:) tālo astoņdesmito gadu beigās.
Kad izaugšu, vēlos nomirt.
✉️ Saņem šito visu e-pastā. Tā vietā, lai palaistu garām kaut ko no tā, ko es rakstu savā blogā, tagad vari pierakstīties un saņemt e-pastā visu, ko es te rakstu. Tas nav bieži.
2005. gada 2. februārī, plkst. 02:16
ieskane un ieliec te, we wanna have some fun.
2005. gada 2. februārī, plkst. 02:52
Citāts par šo pašu tēmu: "Gribu dzīvot mūžīgi.. pagaidām izdodas."
2005. gada 2. februārī, plkst. 08:26
man gan atkal agrāk bija tāda frāze "Negribu būt vecs".
2005. gada 2. februārī, plkst. 10:47
Ja kaads izsaka iipashu veelmi nomirt - varu paliidzeet. :) A bet ja jel nopietni, tad muusdienu sacensiiba (mašīna, māja, apģērbs, kaut vai paika utt) dažkārt uzsit tādū īpašu vēlmi nahrinizēties. I neredzi vairs par ko ciinies. a laiks iet.
80-tajos gados shaada veida ieraxtu toch vareeja veikt optimistiski noskanjots cilveeks, jo tad par visu un visiem jau tika izlemts valsts orgaanos (kaut arii tas viss bija tik triviaali un shkjeersaam).
2005. gada 2. februārī, plkst. 12:00
Tas saucās - budu paģibatj maladim - budu budu paģibatj... Dziesma laikam tāda bija... Nu es toč negribu nodzīvot līdz 150 gadiem un mocīties ar muguras sāpēm :)
2005. gada 2. februārī, plkst. 12:04
:))))))))))))
2005. gada 2. februārī, plkst. 12:08
Citātam ne vainas, tikai nevajag to uztvert tik lineāri. Cilvēks var sevī nomirt arī citādi.
2005. gada 2. februārī, plkst. 12:22
Es domaaju sjaadi - Ātraak nomirsi ilgaak buusi miris.
2005. gada 2. februārī, plkst. 14:30
2 kriss: neceri! :)