Turpinot izskatīt senos gabalus (man seni, citam jauni, kādam vispār nedzirdēti, protams) atradu nākamo publicējamo. Iesākumā maza atkāpīte par tēmu.

Žēl, ka duets noeksistēja tikai līdz 1992. gadam (ja atmiņa neviļ). Manuprāt, šis varētu būt viens no košākajiem un dzīvespriecīgākajiem tā laika kolektīviņiem. Pilnīgi kā šodien atceros, kad kaut kādā no tolaik pieejamajiem jauniešu raidījumiem izdzirdēju, ka Austrumeiropas Patrīcija un Arturs atdalās viens no otra - asaras bira kā pārpilnības raga. Nopietni - šņukstēju spilvenā :)

Un neizsakāms šoks mani pārņēma jau stipri vēlāk, kad aptvēru, ka A-Eiropas močupuikiņš Arturs ir tas pats Arturs no Austrumeiropas un tik pat nelietīgi ir manis dievināto vārdu “Austrumeiropa” netikli pārņēmis savajam kroplajam tuctuc projektam.

OK. Šī ir tā dziesma, ar kuru jāmostās, jāiet uz darbu vai ešafotu - Austrumeiropa - Dzīvo uz nebēdu.

Pašsaprotami, ka neko sevišķi pilnvērtīgu pastāstīt es nevarēšu, jo tai laikā, kad notika atmoda un t.s. dvēseļu, talantu un citu labu lietu brīvlaišana, biju vēl mazs čibriks, savus 10 gadus uz zemes noservējis. Nelaikā tā atmoda iekrita, nelaikā. Gribējās būt mazliet vecākam uz to laiku. Piemēram, saistībā ar Austrumeiropu atceros bildes žurnālos (Draugā, ja nemaldos), vienu tv klipu, nodrillētu Sony (starp citu, Fe!) kaseti ar Austrumeiropu dopiskā (rakstītu, laikam, uz tirgus pie Lapinska), vienkasešu Majaku ar superīgi zaļo un ultramoderno židko kristālu displeju, kurā tā tika drillēta tālāk un jau minētos puņķus un asaras saistībā ar grupas disasamblēšanos.

Gan jau, ka, ja padomātu mēģinātu sajusties kā tolaik mājās - savā istabā, atcerētos vēl šo to.