✉️ Saņem šito visu e-pastā. Tā vietā, lai palaistu garām kaut ko no tā, ko es rakstu savā blogā, tagad vari pierakstīties un saņemt e-pastā visu, ko es te rakstu. Tas nav bieži.

Flashbacki

2006. gada 27. jūlijā, 18 komentāri

Vakardienas dziesmu klausīšanās uzdzina atmiņas par bērnību. Par to, ko, laikam zemapziņā, esmu centies aizmirst. Tikai, vot, nekādi netieku skaidrībā - kālab. Tas po. “Kling, klang, esam klāt, pieci polši - varam sākt”.

Ahtungs, ahtungs. Zemāk (dziļāk, tālāk, whatever) ir pavisam personiskas lietas. Iespējams, pat pārāk. Bet, nu, lai.

Flashbacks: part 1

No agrīnajām dienām neko neatceros. Nu, tik pat kā nekā.

Sākotnēji, kad es piedzimu, mēs esot dzīvojuši Ikšķilē, tad Imantā. Nezinu, kur. Pēcāk esam pārvākušies uz pagraba dzīvokli Avotu ielā (starp Lāčplēša un Čakamarijas), kur dzīvoja vectētiņš. Tur jau es kaut ko mega fragmentāri sāku atminēties.

Ja piepūlētos, varētu pat atcerēties pagalmu un pagraba logus. Pagrabs bija tumšs. Regulāri applūda. Virtuvē parasti tika nolikta vecā krievulaiku sētiņa. Tā kā es jau biju gana liels puika, lai pats desotu uz savām divām, bet māsiņai (kurai no viņām, nepateikšu, jo nezinu šī stāsta darbības laiku) bija jāatrodas tur. Man regulāri tika lūgts (pieprasīts) pieskatīt viņu. Tās krievu laiku sētiņas bija gana izturīgas, lai tad, kad kaut ko noziedzos, mani tajā ieliktu un ārā es netiktu.

Vectēvs dzīvoja tādā iegarenā dibenistabā. Tagad man jamā līmējas kopā ar boulinga zāles izskatu. Nezin, kāpēc. Viņam bija televizors. Es šad un tad pa kluso lavījos pie viņa istabā, lai pārrunātu kādu gudru vārdu no “kāpēc” sērijas vai paskatītos melnbalto mazo televizoriņu. Viņš mani cienāja ar končām. Čokolādes.

Eglīte mums bija ij ziemassvētkos, ij jaungadā. Dikti maziņa, kādi 30 cm parasti. Likām vesistabā uz galda.

Vēl vienu lietu atceros jo spilgti. Kāddien, kad nebija ar ko pagalmā spēlēties (man varēja būt max - 3 gadiņi), izlēmu kātot apskatīt the big city. Izgāju ārā, nogriezos pa kreisi (to toč atceros), tad uz Lāčplēša ielu (arī to atceros, ne ielu, bet gan to, ka nogriezos turp). Tur man bija spilgtākais iespaids - ielas malā stāvēja noparkota invaļidka. Nu, tā divvietīgā mašīnīte ar mopēda motoru. Tālāk vairs nav nekādu atmiņu. Kā tikai tas, ka mamma ar mani nerunā. Kā tika stāstīts pēcāk, esmu bijis prom līdz vēlam vakaram. Milicija esot meklējusi. Beigās atradusi. Vakara pusē.

Nākamais, par ko kaut kad, iespējams, uzrakstīšu būs jau tad, kad mēs izvāksimies ārā no šī mitekļa. Ticiet vai nē, bet astoņdesmito gadu vidū mēs kā daudzbērnu ģimene (4 bērni) dabūjām četristabu dzīvokli jaunā, tikkouzceltā bloku mājā Lubānas ielā 16 (dz. 12, starp citu:). Pirmais brauciens turp un tālākais sekos, ja kādreiz vēl saņemšos ko šādu rakstīt.

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Kā vēlies sevi dēvēt? Šo ieraksti. Epasts. Nav obligāts. Citiem netiks rādīts. Komentārs. Saki visu, kas uz sirds, bet esi klājīgs. Formatēšanai vari izmantot markdown. Saņemt turpmākos šī raksta komentārus norādītajā epastā. Atcerēties vārdu un epastu no tava patreizējā pārlūka.

cipis

2006. gada 27. jūlijā, plkst. 09:00

mjā.. uzjundiji atmiņas par redeļu gultiņu :))

cipis

dadzis

Dureix

vimba_zlobnaja

ARG

Kaibinjsh

Snow

hasherr

0nkulis

lalala

Mukadillij_doo

n

shljaktichsh

Kaibinjsh

chemical

choms

choms

Kaibinjsh