Vakar tikām uz kino. Feini. Sen nebija būts. Publika - tā pati leimā, maisiņus čaukstinošā, degunus šņaucošā un runājošā. Sāļais popkorns nav vairs sāļš. Uz popkornpārdotuves kasu displejiem reklamē kaut kādā boulinga centra septembrī beigušos akciju. Bet tas tā.

Sevišķi nepētot piedāvājumu, par tika izvēlēta filma “The Devil Wears Prada”. Galvenokārt Strīpas dēļ.

Oukei, Strīpa bija laba. Kā jau vienmēr. Viņai ir tā īpatnība, ka, jo vecāka, jo labāka. Bet arī tas tā.

Filmiņa pati par sevi nekāda sevišķā - riktīgi piepūsta pasaka. Bet, jāsaka, ka Holivuda iet tai virzienā, ka, laikam, pat pēdējo kaku drīz varēs skatīties un teikt “uh, ah”. Bet, nu, patika. Nevaru nevienu sliktu vārdu teikt. Tas arīdzan ir tikai tā.

Un tagad kaut kas tāds, kas nav “tā”. Filmā bija viena epizode kur viņa, mazliet sadzērusies vīnu, stāv uz ielas stūra (apķerās vienā brīdī arī ap laternu) un beigu beigās blondais puika viņu nobučā. Tad, nu, lūk. Es to stūri, piķis un zēvele, zinu! Un, galugalā, es tur pat esmu bijis! Tas ir pāri pa Sēnu (tas ir te, te, te!). Un tajā pusē, no kuras tiek filmēts, ir superfeina tavernas tipa ēstuve. Un pa labi roki, tas veikaliņš, kuram var redzēt vitrīnu, ir indiāņu gadžetu bodīte. Un, bitīt matos, es to vietu atpazinu!

Un sajūsmu manī viesa tieši šis moments. Saprotiet mani pareizi - Triumfa arka, Eifeļtornis, Mūlinrūža, Momatra in general - tas neizsauc tādu sajūsmu, pat tad, ja tur esi bijis. Bet, lūk, relatīvi maza ieliņa, kas ir relatīvi nostāk no tūrisma takām, kur Tu esi bijis, kas Tev ir palikusi atmiņā, vieš mazliet citas emocijas.