Es jau labu laiku domāju par to, kāpēc es neko neplānoju 2007. gadā un ne par ko neatskaitos no 2006. gadā izdarītā.

Pirmām kārtām, apsvēru variantu, ka man tas šķiet muļķīgi - ik gadu ap vecgada vakaru apkopoties un saplānoties. Laikam jau tā nav. Tīri teorētiski, savā ziņā, šis datums ir ticis izvēlēts kā tāds atskaites punkts visā pasaulē. Agrāk bija piecgades, tagad ir viengades. Plānošana ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tik vien, ka es neesmu šai jomā spēcīgs.

Nākamā cēlā atruna bija - nu priekš kam? Viss takš visu laiku mainās, ij nevajag konkrētos datumos kaut ko nospraust. Tas jādara ir visu laiku, nepārtraukti - kaut kas tiek izdarīts, kaut kas tiek ieplānots. Damn. Kārtējā atruna.

Nu, zini, lāci. Tu šito te man te beidz. Runāju par to, ka citi plāno, ka jāplāno, ka sev jāatskaitās. Un pats turpinu veģetēt un neko nedarīt. Provējot atrast visvisādas atrunas. Tad, nu, jābeidz. Plāni ir gana intīmi, lai tos te publiskotu. Tālab, lai jums tiek tik tā prieka ziņa - es esmu atskaitījies sev par pagājušo gadu (dikti maza, necila un skumdinoša atskaite), esmu saplānojis šo to uz nākamo (tekošo).

Un ieturot oponēšanas tradīciju - par nākamo atskaites punktu esmu nospraudis šā gada 1. martu. Tikšos ar sevi tad.