Uz Nine Inch Nails koncertu devāmies ap sešiem. Sapratām, ka nav ne mazākās nojausmas, kurp jādodas. Viss, kas bija izdrukātajā apstiprinājuma meilā rakstīts - Carling Academy, Brixton, London. Dikti laicīgi attapāmies, ne? Nolēmām doties līdz Victoria līnijas galapunktam - Brixton un tur interesēties. Izrādījās, ka akadēmija atrodās dažus simtus metru no stacijas un to visi zin :)

Tikām iekšā ar mazu rindu, jo biļešu izņemšanai tā bija atsevišķa un stipri īsāka, nekā tiem, kam tās bija uz rokām. Publika fantastiski dažāda. No jaunām meitenītēm līdz pavecāka gada gājuma pensionāriem. Tie gan, iespējams, bija ieguvuši kaut kādas apkultūrošanās programmas ietvaros brīvbiļetes. Tāpēc arī pameta zāli, kad koncerts bija jau pusē :)

Smēķēt tur var visur. Pat zālē. Un zālē ir mīkstie krēsli uz koka grīdas!

Milzīga vilšanās bija, ka visas vietas bija sēdvietas. Mums bija biļetes balkonā (circle). Redzamība bija pašvaka. Neskatoties uz zonējumu, savas zonas ietvaros sēdēt varēja, kur vien sirds vēlas. Pateicoties tam, ka nācās sēdēt, atmosfēra bija daļēji pazudusi. Kā izrādījās, vakardienas un aizvakardienas koncertus Reznora slimības dēļ nācās atcelt. Noveicās :)

Pārsteidza arī tas, ka dziesmas tika izpildītas ar diezgan mazu improvizācijas daļu. Kā arī tas, ka Reznors vietā un nevietā sprauda iekšā f-wordus.

Tie gan bija pirmie iespaidi. Visu koncertu nosēdēju uz pirkstgaliem un krēsla maliņas, lai tvertu visu, ko vien var. Papildus nopriecājos, ka visi tie, kas bija atlaiduši matus un tos nokrāsojuši iepriekšējās tūres krāsās tagad skries griezt tos nost.

Vispār jau sajūta bija fantastiska. Ņemot vērā to, ka no maniem paziņām reti kurš ir dzirdējis, kur nu vēl zin Nine Inch Nails, dzirdēt, kā visa zāle (brīžiem gan ar visai izteiktu britu akcentu:) dzied līdzi visām dziesmām, bija graujoši. Apogejs, protams, tika sasniegts līdz ar Hurt.

Un beigu beigās, kā ar nazi. Tad, kad šķiet - nu jau var atlaist arī jaunās dziesmas (ne tikai no Year Zero), koncerts beidas. Brutāli. Paldies, ieslēdzam gaismas, un atdalāmies. Pfft.

Kopumā - ķeksītis ir ievilkts - esmu bijis, un Reznoru dzīvē redzējis, viņam līdzi padziedājis. Iespējams, ja būs iespēja, darīšu to vēlreiz. Šoreiz gan nodrošināšos ar stāvvietu (precīzāk - lēkātājvietu). Bet pašlaik samierināšos ar to, ka uz liela ekrāna ar labu skaņas aparatūru arī DVD vai Bluray koncertieraksts būs gana labs. Zinot, cik pamatīgi tiek piestrādāts pie NIN DVD.

Brikstonas rajons laikam skaitās ne pārāk drošs. Policisti uz katra stūra, uz to mums arī norāda metro stacijas personāls. Visur visvisādi uzraksti brīdinājumu veidā no sērijas “they want your pod” (bez "i"). Bet, tā kā cilvēku masas pirms un pēc koncerta ir lielas, sevišķi nesatraucāmies par to dažu minūšu gājienu. Nosmēķējām cigareti, gājām lejā un nākamais metro bija pustukšs. Visa lielā varza jau bija prom.

Turpinājums sekos pēc 24 stundām.