Vēlaties mazu ekskursu divos interesantos faktos iz pieredzes? Nekādus secinājumus neveikšu. Tikai izstāstīšu.

Iedomāsimies balsošanu. Lai nesarežģītu, tā tiek veidota kā divas pozīcijas: “patika” un “nepatika”. Un, velns un elle, tā neatbilst patiesībai. Šāda izvēle, kā izrādās, liek nobalsot arī tiem, kuriem ir pavisam vienaldzīgs ij pats balsojums, ij viss, kas ap to ir saistīts. Tas viņam liek domāt - emm, tad man patika vai nepatika? Un, lai cik tas nebūtu skumīgi, diezgan liela daļa no tādiem piespiestiem balsojumiem nav adekvāta. Ko varētu darīt? Rakstīt garu penteri - ja nezini, tad nebalso? Nē.

Starp abiem pirmajiem pievienojam trešo variantu - “vienalga” un šīs balsis vienkārši neskaitīt (ja neapskatam socioloģiskos pētījumus). Rezultātā būs gandarīts arī tas lietotājs, kuram tik tiešām ir vienalga. Pieredze rāda, ka vidusmērā opciju “vienalga” izvēlās 10% (jauniešu auditorija).

Otrais ir pavisam skaisti. Iedomāsimies, ka mums ir lapa, kurā notiek norēķini ar kartēm vai jebkas, kurš gala rezultātā samazina lietotāja konta bilanci. Izrādās, ka pat tad, ja lietotājam nav prasīts ievadīt nekādus personu identificējošus vai norēķinu datus, viņš jau ir satraucies, ka ir automātiski uzņēmies kaut kādas saistības, par kurām viņam var to naudu bez jautājumiem atņemt, neatgriezt vai ieturēt daļu no neizdarītā pirkuma vērtības. Tas, tiesa, ir raksturīgs vairāk vecāka gadagājuma cilvēku vidū.

Šādās situācijās, kā izrādās, palīdz poga “atcelt” vai “nē, nevēlos”. It kā nekas, to nospiežot, nenotiek, kā tikai lietotājs tiek pāradresēts atpakaļ uz kādu nekaitīgu lapu. Bet, ticiet man, viņam uzreizi iestājas tāda kā pabeigtības sajūta. Apziņa, ka nekas nekur nav palicis karājoties gaisā.

Tādi ir tie divi stāstiņi no pieredzes. Viens par indiferentajiem, otrs par determinētību mīlošajiem.