Tas bija pirms diviem gadiem, kad manās rokās nonāca CD ripulis, kurš faktiski iraid no 1982. gadā ierakstītās plates pārizdotais Rīgas operetē uzvestā Petera un Paula mūzikla “Nāc pie puikām” saundtreks. Es izkusu. Atceros, kā (morāli) biju gatavs bučot mokasīnus pienesējam. Tā pati Zemgala bota uz vāka, kas uz plates. Ak mī un žē.

Par puņķiem un asarām prerelīzes sakarā esmu jau rakstījis.

Gribās vēl kādu dziesmu izlikt vispārējai pieglabāšanai, bet grūti izšķirties - kuru. Vai tā būtu tituldziesma? Vai arī “Arizona”? Varbūt tomēr superdaiļā “Verokoko”? Vai arī klasikas klasika “Anno Domini”? “Nepareizā dziesma” par mammu ar pūcīgo vaigu? Sasodīts. Tā varētu saukt visas. Tiesa, man ir aizdoma (ja bērnudienu atmiņa neviļ), ka CD nav iekļautas visas izrādē izskanējušās dziesmas.

Iebakstot uz labu laimi diska vāciņā uztrāpīju “Verokoko”. Ja ir vēlme vēl ko gūt, tad var paklausīties manu mīļāko zongu par ēzelīti.

Starp citu, kad pirmo reizi izdzirdēju Dakotas solistu dziedam, uzreizi sapratu, ka tas ir Edvīns Zariņš. Nevienam citam mūsu valstiņā nav tik specifiska balss.