Atskaitei der izlasīt par to, vai tīkla attīstība ir nākusi par labu rakstniekiem. Pirmais atbildētājs izvairās no tiešas atbildes ar klasiskām metodēm, otrais ar mazāk klasiskām - pastāstot īsu autobiogrāfiju, trešais nepārzin tēmu (tā varētu rakstīt Klārksons, bet viņš vismaz daļu pamato ar faktiem), otrais īsi pasaka, ka agrāk zāle bija zaļāka, bet šodien tā ir plašāka, savukārt, nākamais rakstnieks mazliet novirzās no Interneta, piebilstot tik par savu blogu, nākamais neko jaunu nepasaka, Rushkovs sūdzās par zudušo kāpostu. Nākamais atrunājas, aiznākamais (John Shirley) atsvaidzina ar komentāru par tēmu. Simonss atbild tik tiešām labi. Saldais ēdiens tā teikt atstāts priekšpēdējais. Un arī pēdējais komentārs nav zemē metams.

Ja bez sarkasma, tad lielākā daļa piekrīt, ka Internets ir faktiski nācis talkā ar savu milzonīgo informācijas apjomu - pētīt un atrast ir vieglāk. Komunikācija ir kļuvusi faktiski elementāra. Un, protams, viedokļi saskan arī tajā, ka stipri samazinās potenciālā ar klasiskajām metodēm nopelnāmā piķa apjoms. Tai pat laikā viņi strikti norobežo sevi no blogeriem, kas ir saprotams. Literatūra vairs nav tā, kas bija pirms interneta. Un blogs nav grāmata. Viņiem ir bail. Tas ir tas pats, kad īstenie programmētāji, kuri runājā asemblerī un rakstīja sacerējumus sī kodā, krasi norobežojās no beiskistiem, paskālistiem un mazliet vēlāk - PHP apguvējiem. “Es rakstu” vairs nav viens no priekšnosacījumiem piederībai inteliģencei. Un cīņa par lasītāju. O jā, tā ir vislielākā. Galu galā interneta cilvēks kļūst slinks uz literatūras lasīšanu. Viņš pierod pie konspektiem un īsiem tekstiem.

Nepieciešams pielāgoties jaunajam.