Pieļauju, ka šo ierakstu ļoti dažādi uztver personas-tēvi un vienkārši personas. Ar savu vienkāršās personas redzi es saskatu tik vien kā amizanta izskata mēbeles :)

Mjā. Kad pienāks latviešiem tie laiki ..., kad gribēsim, varēsim atļauties un arī dabūsim saviem bērniem šādas lietas. Skumji, bet nākas atzīt , ka vienīgais labums, ka mūsu mazie askētiņi vēl nesaprot ko zaudē :( Šis te lieku reizi pierāda, ka normālās valstīs ir divas rūpniecības - savējiem un svešajiem, un normāli ir tas , ka savējiem tiek labākais, bet svešajiem tas kas paliek pāri.

A bērni tiešām ģībst no tām lietām vai arī tie ir tikai vecāki, kuriem šķiet, ka bērniem no kaut kā tāda vajadzētu ģībt? Man jau nu liekas, ka bērnu domāšana tā līdz galam nav izprotama. Protams, ka dažreiz viņiem gribas kaut ko lielu un spilgtu un dārgu un Latvijā nenopērkamu, bet ne jau to iemeslu dēļ kā vecākiem gribētos domāt... Tikpat labi sīčiem bieži vien pietiek ar vienu tizla paskata 5-centimetrīgu spaidermenu.

100% pievienošanās Artūra tekstam (abiem).

Artūr! Tur jau tā lieta, ka bērnu var nosēdināt arī pie dēļa, kas pārlikts pāri divām taburetēm un iestāstīt, ka tas ir dikti labs galds. Viņš, draudziņš, arī to pieņems par labu esam. Tās mēbelītes ir domātas bērniem, kuriem Tevis minētie vārdi - ārzemes, Latvija, nopirkt, ir tukšas un neko neizsakošas skaņas, ko dažkārt izdveš pieaugušie. Tajā vecumā veidojas bērna gaume un priekšstats par pasauli. Tāpēc ir ļoti jauki, ja bērns var saskarties ne tikai ar koka imitāciju apšūtām, kantainām un visādi citādi robustām lietām. Vai viņam tās patīk, vai nē - tas ir cits jautājums. Pēc maniem novērojumiem apm.8:2 tomēr bērnu gaume sakrīt ar vecāku gaumi.